«Mums jau gribas nosodīt, notiesāt, kritizēt, dot savu gudro padomu, bet, veidojoties kā kristiete, es mācījos dzīvot pēc likumiem - neļaunoties, nepārmest. Es jau arī klūpu uz to, ka ieļaunojos. Bet man kā baznīcas cilvēkam ir tā iespēja, ka es nožēloju un lūdzu Dievam piedošanu. Reliģija disciplinē. Ja tam notici, tad nāk palīdzība.»
Ticība pie Dainas atnāca pamazām. «Tas bija līdz ar atmodas sākumu, kad, gribēdama dēlu kristīt, iegāju katoļu baznīcā,» stāsta Daina un turpina, «padomju laikā jau baidījās baznīcu pieminēt, bet ģimenē gan atgādināja par baušļiem, ko vajadzētu ievērot. Kad man bija pieci gadi, vecāmamma mājas kārtībā mani nokristīja. Tik vien atceros, ka bija bail no lielā melnā tērptā vīra, kam rokās bija zeltīts trauks, no kura slapināja man galvu.»
Daina gribēja studēt žurnālistiku, bet neizturēja konkursu. Tā kā viņa pirms tam bija nodarbojusies ar pašdarbību, spēlējot Tautas teātrī, Talsos dzīvodama, gan pēc tam Rīgā Popova radiorūpnīcas teātrī, tad gāja studēt uz Teātra fakultātes režisoriem. «Kādu laiku Latvijas Radio strādāju par režisori vakara pasaciņām bērniem, darīju dažādas literārās lietas,» tā Daina īsumā atzīmē dzīves krustpunktus. Ilgus gadus viņa bija Latvijas Leļļu teātra Literārās daļas vadītāja, rakstīja lugas un tulkoja izrādes bērniem, sacerēja dziesmiņu tekstus.
Kad atvērās Rīgas Augstākais reliģijas zinātņu institūts, viņa paralēli darbam sāka studijas. «Paziņas paaicināja - vai nevarētu padzīvoties ar cietuma bērniņiem,» atceras Daina un piebilst, «sāku ar viņiem spēlēties, kā omītes to dara.» Pašas dēls Mārtiņš jau bija izaudzis. Tur Daina satika arī bērniņu mammas, un radās doma, ka varētu viņām palīdzēt.
Tik dažādas iespējas
Kad pie Ieslodzījumu lietu pārvaldes nodibināja kapelānu dienestu, Daina izgāju nopietnus kursus. Tagad uz sieviešu cietumu viņa dodas divas trīs reizes nedēļā. «Svētos Rakstus skaidroju nevis ar teoloģiju, bet ar morāli un tikumību, lai katra var sev kaut ko paņemt. Pēc lūgšanām kopā ar mūzikas skolotājām visas dzied un… tad atveras sirdis. Nesen kāda sieviete teica, ka beidzot sākusi dziedāt,» domīgi stāsta Daina Strelēvica un piebilst, ka zina - kad atveras balss, tad arī atveras dvēsele un cilvēkam paliek vieglāk.
Daina Strelēvica cietumā darbojas dubulti, jo viņu interesē ne tikai garīgā aprūpe. 2002. gadā viņa nodibināja biedrību Iļģuciema sievietes, lai varētu piesaistīt līdzekļus cita veida darbībai resocializācijas jomā. «Pietrūka zināšanu psiholoģijā un pedagoģijā, tāpēc izstudēju Latvijas Universitātes maģistrantūrā Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē,» Daina skaidro, kāpēc studējusi savā trešajā augstskolā.
Ar Rīgas domes atbalstu realizēts projekts Alkohola un narkotiku atkarīgo notiesāto efektīvākai rehabilitācijai un integrēšanai sabiedrībā pēc atbrīvošanas. Tās ir gan kustību un deju, mākslas terapijas nodarbības un retro fotosesija. «Notiesātajām piedāvā pārģērbties - krāšņas cepures, aksesuāri, tērpi. Viņas safotografē, bildes ar datoru apstrādā, jo nav noslēpums, ka dažām dzīve ievilkusi skarbāku sejas vaibstu. Kad cilvēks redz sevi skaistu, tad viņš notic, ka ir cerība un vēl var būt laimīgāks,» skaidro Daina.
Vai pa šiem gadiem ir izdevies atrast atbildi - kāpēc cilvēki, kāpēc sievietes nonāk cietumā? «Cik ir tādu, kas iedomājas, ka cilvēki, kuri izdara noziegumus, var būt iekšēji trausli, ievainoti, sāpīgi jūtīgi? Man šādās reizēs vienmēr nāk prātā Dieva saudzīgums - «un aizlauztu niedri Viņš nenolauzīs…». Es jau nesaku, ka par noziegumiem nav jāsoda, bet es esmu pārliecināta, ka noziegumu būtu daudz mazāk, ja tie, kas noziedzniekus soda, būtu augstas kultūras cilvēki. Bet parasti jau akmeni pirmie sviež tie, kuri paši nav bez grēka,» tā Daina ierakstījusi savā Cietuma kapelānes dienasgrāmatā. Viņa uzskata, ka viss atkarīgs no tā, kādā ģimenē ienāc piedzimstot. «Gan gēni, gan vecāku morāle, gan ģimenes modelis - visi šie apstākļi veido cilvēkam saprašanu par dzīvi. Ģimene ir valsts pamatā. Bet, ja ģimene ir sairusi, ja tās nav? Kāpēc valstī ir tik daudz to lietu, kas bojā cilvēku?» domā Daina.
«Cilvēku notiesā par nodarījumu, par to, ka ienācis pasaulē nepareizajiem cilvēkiem,» skaidro D. Strelēvica un prāto, ka tad sanāk, ka jāmaksā par vecāku grēkiem, un secina, ka «ne tikai par vecāku grēkiem! Arīdzan par audzinātāju, kaimiņu, klasesbiedru… Tā ārpusietekme ir ļoti plašā spektrā.»
Iemācīties pateikt «stop»
«Kad sāku kalpot, tad man acis bija asaru pilnas un sirds sāpēja. Tagad uz visu varu paskatīties it kā no malas. Ne manu dzīvi var dzīvot citi, ne es pati varu izdzīvot citu dzīves,» tā par savu palīdzēšanu stāsta Daina. Ar vārdiem un padomiem bieži vien ir par maz. Te vienai vajag piecus latus, te citai apavus. «Es noguru. Ar vēsu prātu izanalizēju, kam varu palīdzēt, un atteicu tai, kura pēc pusgada nebija mainījusies. Morāli varu atbalstīt, bet materiāli - vairs nevaru,» nosaka Daina. Bet gandarījums par kalpošanu, protams, ir. «Šādas krīzes vietas pastiprinātas ar dzīves gudrību. Kad sirds un acu augstumā nostājies ar cilvēkiem, kuri pakrituši, tad saskati patiesību,» saka kapelāna palīdze un turpina, «ja zini, ka esi gaidīts un vari būt noderīgs, tad dzīvei ir jēga. Man ļoti patīk Imanta Ziedoņa pasaka par Pogu. Katram jābūt piešūtam pie dzīves mētelīša...» Bet tas mētelītis ir tāds skarbs? «Bet tas ir mans mētelītis! Bet Gaiļezera slimnīcas vēža nodaļa? Bērnu slimnīcas onkoloģijas nodaļa? Vai tur nav skarbi? Cietums daudzām sievietēm ir kā sociālā māja. Es zinu vairākas sievietes, kuras negrib iet mājās, jo viņām nav kurp iet. Ja ir iepriekšatbrīvošana, tad skatās līdzi - kur un kā dzīvosi. Taču, ja izciet visu termiņu līdz zvanam, tad nevienu neinteresē, kā būs tālāk. Bet katram ir vajadzīgs plecs, kas atbalsta.»