Latvijā par tenisu galvenokārt runā Ernesta Gulbja kontekstā. Tas ir tikai loģiski, jo izcilības ikvienam sporta veidam ir labākā vizītkarte. Aiz personībām gan ir arī viņu treneri un sporta bāzes, kurās šie sportisti ir uzauguši. Par to, cik attīstīta ir tenisa infrastruktūra Latvijā, saruna ar Latvijas Tenisa savienības (LTS) prezidentu Juri Savicki un LTS ģenerālsekretāru Kārli Lejnieku, kurš ir arī Latvijas izlases kapteinis Deivisa kausa izcīņas spēlēs.
Bagātas tradīcijas
«Teniss Latvijā vienmēr ir bijis ļoti attīstīts sporta veids,» sarunas iesākumā uzsver Savickis. «Teniss attīstījās arī tāpēc, ka PSRS laikā mums Jūrmalā tika uzbūvēta kolosāla bāze - olimpiskais tenisa sagatavošanās centrs. Sociālisma laikā mums arī bija daudz labu spēlētāju, kuri PSRS līmenī spēlēja labi un regulāri iekļuva labāko desmitniekā. Tad mēs atbrīvojāmies, iestājāmies visās organizācijās un sākām piedalīties sacensībās, kur vien iespējams, lai mūs pamanītu. Mēs ne tikai saglabājām sistēmu, bet veiksmīgi to attīstījām, pārorientējoties uz citām sliedēm. Sporta biedrības Dinamo vai Daugava nomainīja tā dēvētais Rietumu jeb privātais akcents, kas arī nebija slikti. Jo spēcīgi klubi nozīmēja, ka mums ir arī spēcīgas izlases. Federācija sāka palīdzēt klubiem finansiāli un ar administratīvajiem resursiem. Treneri privātajos klubos paši sāka īrēt kortus un organizēja treniņu grupas. Veidojoties jauniem klubiem, tapa arī jaunas privātās bāzes.
Mūsu tenisisti spēlē Deivisa un Federācijas kausā, Eiropas čempionātā visās vecuma grupās, Latvijā rīkojam ap 50 turnīru, no kuriem 12 ir starptautiski. Senioru līmenī mums ir Eiropas un pasaules čempioni.»
Gulbim spēcīgi gēni
«Esmu dzirdējis runas, ka Ernesta Gulbja panākumos Latvijas Tenisa savienībai nav nekādu nopelnu. Viņš visu esot sasniedzis, pateicoties saviem vecākiem. Tad man ir jautājums - kur Gulbis ir uzaudzis kā tenisists? Latvijas laukumos, kas uzbūvēti par Latvijas nodokļu maksātāju naudu. Viņam bija treneris Valdis Ginters - foršs treneris, kurš ne tikai nesabojāja Gulbi, bet ielika pareizās tehnikas pamatus. Kur Ginters uzauga? Arī tenisa laukumos, kas uzbūvēti par Latvijas nodokļu maksātāju naudu. Kurš Gulbim savulaik sarūpēja speciālos ielūgumus uz sacensībām, noorganizēja sparingpartnerus un palīdzēja nokļūt sacensībās? 2006. gadā palīdzējām Gulbim iegūt wild card, lai viņš varētu spēlēt Sanktpēterburgā. Šis turnīrs arī kalpoja par tramplīnu viņa turpmākajam lēcienam augšup.
Lai cik augsta līmeņa sportists būtu, vienam pašam viņam nebūtu iespējas izsisties, ja šeit nebūtu sakārtotas tenisa struktūras. Gulbis ir apdāvināts un talantīgs spēlētājs, taču viņam vēl vairāk jāpiestrādā pie psiholoģiskās gatavības. Liela nozīme ir gēniem. Paskatieties, kādi gēni ir Gulbim! Viņa vectēvs Alvils Gulbis spēlēja basketbolu PSRS izlases sastāvā (trīskārtējs Eiropas kausa ieguvējs ASK Rīga sastāvā - aut.). Mamma Milēna Gulbe-Kavace ir talantīga aktrise, un arī tēvs Ainārs Gulbis ir spēlējis basketbolu.
Liela nozīme bija arī tam, ka Gulbja tēvs Ainārs ir turīgs. Šai ziņā Latvijas Tenisa savienībai patiešām paveicās, jo bez naudas tenisā arī nav iespējams izsisties. Nākamgad būs Riodežaneiro olimpiskās spēles. Ja arī Gulbis izcīnīs sev vietu spēlēšanai Rio, bez savienības akcepta viņš olimpiādē spēlēt nevarēs - gribot negribot viņam ir jāaizvada spēles Latvijas izlases sastāvā Deivisa kausa izcīņā.»
Par kvalificēšanās noteikumiem Savicki papildina Lejnieks. «Gulbim rangā ir jābūt vismaz 69. vietā, un 2015. vai 2016. gadā viņam ir jāaizvada vismaz viens turnīrs Latvijas izlases sastāvā Deivisa kausa izcīņā.»
Savickis uzsver, ka tenisa prestižs olimpiādē ir nesalīdzināmi cēlies: «Tenisistam spēlēšana olimpiādē arī ir liels notikums, jo viņu iekļauj konkrētās valsts olimpiskajā komandā un atšķirībā no Grand Slam turnīriem, kur katrs cīnās par sevi, viņš jau pārstāv savu valsti. Tiešām žēl, ja kāds to nesaprot un neprot novērtēt, jo dzīve jau pēc tam visu saliek pa plauktiņiem. Kāda ir bijusi attieksme pret valsti, tā pēc tam konkrētajam cilvēkam viss nāk atpakaļ.»
Saspīlētas ik pa laikam ir Savicka un Gulbja tēva Aināra savstarpējās attiecības. «Kā lai tādas nebūtu, ja Gulbja tēvs izlasē grib būt galvenais, kas visu regulēs,» skaidro Savickis. «Tādējādi jau pasliktinās komandas gars, un to nedrīkst pieļaut. Arī tenisā vecāki pārāk daudz iejaucas bērna karjeras regulēšanā. Kas tikai nenotiek laukuma malā! Vecāki cits ar citu lamājas, bļauj uz otra bērnu un mēģina blēdīties. Turpinot par Gulbja tēvu, piecpadsmit gadus mums bija ļoti labas attiecības. Arī tagad ik pa laikam sazvanāmies, pastrīdamies, tad atkal sazvanāmies.»
Visus dimantus pamanīs
«Bet treneri Latvijā tik tiešām ir labi,» turpina Savickis. «Ja kaut kur būs dimantiņš, tad viņš nepaslīdēs garām nepamanīts. Liepājā, Valmierā, Ādažos, Rīgā, Jelgavā un Ludzā ir izveidoti centri, kuros ir zinoši treneri. Viņi uzreiz mums ziņos, ja kaut kur parādīsies kāds jaunais talants. Tā ir bijis, sākot ar Anastasiju Sevastovu un beidzot ar Aļonu Ostapenko.
Nākamais posms jau ir aptuveni četrpadsmit gadu vecumā. Tad jau ir jābūt iekšā Eiropas un pasaules apritē, jāpiedalās nopietnās treniņnometnēs un sacensībās. Jārēķinās ar pilnīgi citiem naudas izdevumiem. No piecpadsmit līdz divdesmit gadu vecumam izmaksas gadā sasniedz no 30 līdz 50 tūkstošiem eiro. Ir iespēja piecu gadu laikā iztērēt 250 tūkstošu eiro, bet beigās šis spēlētājs tā arī nekļūst par profesionāli. Ja vecāki patiešām grib virzīt savu bērnu profesionālajā tenisā un ja treneri saskata viņā talantu, Latvijas Tenisa savienība arī iesaistās šajā procesā, jo pēc tam būs spēlētājs, kurš aizstāvēs Latvijas izlases karoga krāsas. Ļoti labs piemērs ir brāļi Podži. Ir arī pretēji piemēri. Artūrs Kazijevs - nulle, Arkādijs Slobodkins - nulle, lai gan Slobodkinā tika investēti apmēram 150 tūkstoši eiro. Svarīga ir mūsu treneru sadarbība ar speciālistiem, piemēram, Larisu Savčenko-Neilandi, kura zina, caur kuriem turnīriem ir jāvirza jaunie spēlētāji.»
Kā mūsējais kosmosā
«Neapšaubāmi lielākais Latvijas tenisa panākums ir Ernesta Gulbja spēlēšana Roland Garros 2014. gadā pusfinālā. Tas ir milzīgs panākums. To varētu pielīdzināt tam, ja kāds latvietis aizlidotu kosmosā. Nākamais nozīmīgākais panākums ir Aļonas Ostapenko uzvara Vimbldonas junioru čempionātā.
Lielajai Vācijai pēc Štefijas Grāfas un Borisa Bekera nav neviena izcila tenisista. Ir labi, bet ne izcili spēlētāji. Valstij ar 80 miljoniem iedzīvotāju, kurā teniss ir attīstīts ļoti augstā līmenī!
Tenisā pietiek arī ar diviem spēlētājiem, lai gūtu patiešām izcilus panākumus Deivisa kausa izcīņā. Ar vienu nepietiek, bet divi jau var gāzt kalnus.
Sevastova ir uzskatāms piemērs, ka nepamanīts cauri Latvijas Tenisa savienības sietam neizkritīs neviens. Uz Rīgu viņu atveda trīspadsmit gadu vecumā ar rekomendāciju, ka ir talantīga. Mamma bija angļu valodas skolotāja, kuru vīrs pametis. Dzīvoja abas ar meitu Liepājas Karostas pilsētiņā pusotras istabas dzīvoklītī. Atvedām uz Rīgu. Kopā ar sponsoru piecu gadu laikā Sevastovā ieguldījām 300 000 eiro. Tad vienu dienu man zvana mamma un saka, ka mums ar sponsorēšanu ejot grūti, tāpēc esot atrasts jauns atbalstītājs. Es saku, ka nav nekādu problēmu, lai tikai jaunais sponsors ar mums sazinās, jo ar Sevastovu mums turpinājās līgumsaistības. Rezultātā man zvana kaut kāds jurists, kurš it kā pārstāvot Sevastovas intereses. Tas jau bija dīvaini, jo mēs Sevastovai visu laiku bijām maksājuši naudu, un viņa pēc tam par šo naudu bija noalgojusi juristu, lai cīnītos pret Latvijas Tenisa savienību.
Pēc pusgada Anastasijai sākās traumas, un tas bija tikai loģisks iznākums, jo, kad viņa atradās Latvijas Tenisa savienības paspārnē, treniņu process un spēlēšana turnīros tika rūpīgi saskaņota. Sevastova jau bija iekļuvusi labāko trīsdesmitniekā, bet tagad viss ir jāsāk no jauna. Rangā viņa ir 144. vietā.
Šis nav vienīgais gadījums, kad mēs ieguldām spēlētājā naudu un pēc tam mums pat paldies nepasaka. Jaunais Andis Juška. Viņā mēs ieguldījām līdz pusmiljonam eiro. Pēc tam viņam intervijā vaicā, kādas ir attiecības ar Latvijas Tenisa savienību, un atbilde skan: «Nekādas.» Tagad gan viņš ir kļuvis gudrāks.»
Pelna tikai paši labākie
«Latvijā pārsvarā visi tenisisti ir pie vietas. Viņi dzīvē nav pazuduši, jo iegūtais rūdījums lieti noder. Vecāki savu bērnu skološanā tenisā gadā vidēji iztērē ap 5000 eiro. Tā ir maksa par treniņiem, inventārs, braukšana uz turnīriem… Tomēr tikšanās reizēs ar vecākiem es mēdzu atgādināt, ka ir iespēja iegūt par brīvu mācīties kādā no Amerikas augstskolām. Šo ceļu jau ir izgājuši 15-20 mūsu tenisistu. Viņi noteikti ir ieguvēji, jo viens mācību gads Amerikā maksā ap 40 000 eiro.»
Kārlis Lejnieks piebilst, ka izvēlētais universitātes virziens ir gana labs arī tenisista karjeras turpināšanai: «Jo īpaši to izvēlas amerikāņi. Piemēram, Stīvs Džonsons četrus gadus bija studentu čempions, bet tagad ATP rangā ieņem 43. vietu. Tenisā vēl 23 gadu vecumā itin bieži ir jārēķinās ar prāviem izdevumiem - līdz pat 40 vai 50 tūkstošiem eiro gadā. Ir jābūt vismaz 350. vietā pasaulē, lai izvilktu sezonu pa nullēm. Tas ir bez trenera un ar minimālo programmu. Lai būtu jau mazos plusiņos, ATP rangā ir jātiek 150. vai vismaz 200. vietā, un tad arī ir jāspēlē klubu turnīros Vācijā, kur var nopelnīt tikpat naudas (ap 1400 dolāru), cik par uzvaru Future turnīrā.»
Savickis piebilst, ka, līdzīgi kā daudzos citos sporta veidos, arī tenisā sportisti no mazajām valstīm nav interesanti lielajiem sponsoriem, jo reklāmas tirgus ir samērā mazs.
Aiz Gulbja nākamie Latvijas tenisisti pasaules rangā ir brāļi Podži. Mārtiņš rangā ieņem 448., Jānis - 845. vietu. «Brāļiem Podžiem gada bilance ir mīnusā. Latvijas Tenisa savienība viņus atbalsta, cik vien ir iespējams. Izsisties patiešām ir grūti, tomēr, ja tas izdodas, ir lieli ienākumi. Ranga 100. numurs jau ir plusos, bet tie nav lieli. Lielāki plusi jau ir spēlētājam ap ranga 70. vai 50. numuru. Lielās nācijas arī nav ieinteresētas, ka 400. vai 500. numurs pasaulē pelnītu naudu. Tas samazinātu iespēju, ka viņiem izaugs jauni Džokoviči un Nadali.»
Būs laukumi, būs turnīrs
Latvijas tenisa turpmākajai attīstībai vitāli svarīgi ir rekonstruēt Lielupes Tenisa centru. «Iespēju robežās valsts palīdz tenisa attīstībai Latvijā,» norāda Savickis. Reālā situācija gan esot diezgan skarba, un to jau ieskicē Lejnieks: «Valsts nauda federāciju kasēs ieplūst pa trim kanāliem: no Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK), Latvijas Sporta federāciju padomes (LSFP) un Latvijas Komandu sporta spēļu asociācijas (LKSSA). Teniss ir individuālais sporta veids, tāpēc no LKSSA mēs naudu nesaņemam. LOK interesē medaļas, bet tenisā olimpiādē tās izcīnīt ir ļoti sarežģīti. Par Gulbja pusfinālu Parīzē un Ostapenko uzvaru junioru turnīrā Vimbldonā Latvijas Tenisa savienība bonusā saņēma 1600 eiro, tā ka pārsvarā visa lielā tenisa saimniecība tiek uzturēta par privātajiem līdzekļiem.»
Tomēr Savickis nav atmetis ideju Latvijā sarīkot augsta līmeņa tenisa turnīru: «Pirms sešiem gadiem jau interesējos par ATP vai WTA turnīra sarīkošanu. Bija izdomāts pat nosaukums Rīga Open. Šāda turnīra noorganizēšanai pirmajā gadā nepieciešami pieci, otrajā - četri, trešajā - trīs, ceturtajā - divi un piektajā - viens miljons eiro. Pēc tam jau sākas peļņa, un desmit gadu laikā šis pasākums jau sanāk pa nullēm. Vienai privātpersonai to pacelt, ja vien tas nav oligarhs, nebūtu iespējams, bet kādiem trijiem tenisa entuziastiem tas jau būtu reāli. Es jau biju noskaidrojis, ka izdevīgāk ir rīkot WTA turnīru sievietēm vienu nedēļu pirms Kremļa kausa. Pa ceļam uz Maskavu labākās tenisistes piestātu Rīgā. To sapni esmu izsapņojis. Bet, ja pēc trim gadiem izdosies pilnībā rekonstruēt Lielupes kortus, šī ideja atkal iegūtu aktuālitāti.
Gaužām sarežģīti ir izbrīvēt laiku turnīra norisei. Īsti labi nesokas, piemēram, Kicbīeles turnīram Austrijā. Turienes organizatori vēlas turnīru pārdot, prasot četrus miljonus eiro. Bet ko tad viņi pārdod - tikai laiku turnīra sarīkošanai, jo kalendārs ir pārsātināts ar tenisa turnīriem. Mūsu reģionā šāda līmeņa sacensību nav. Ne mūsu kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā, ne arī Somijā nav ATP vai WTA līmeņa tenisa turnīru. Rīga Open būtu pirmais! Uz priekšu gan jāiet soli pa solim. Vispirms ir jāsaved kārtībā Lielupes Tenisa centrs.
Arī daudzi citu sporta veidu pārstāvji pēc karjeras beigām pievēršas tenisam, tostarp Latvijā. Gandrīz vai jāsecina, ka visos vecumos visi ceļi ved uz tenisu.»