Atceros, cik priecīgs smaids atplauka Artura sejā 1983. gada 23. novembrī, kad Rakstnieku savienības valdes sēdē viņam piešķīra profesionāla rakstnieka godu. Rekomendētājos bija Jānis Mauliņš, Ēriks Hānbergs. Var, protams, svērt, kurā no daudzajām prozas grāmatām pārsvarā ir daiļrade vai laikmetu detaļu virknējumi, bet māksliniecisku briedumu A. Heniņš bija sasniedzis jau pasen. Īpaši uzsverams faktu ticamības spēks un valodas stilistiskā lokanība.
Ja sapulcinātu vienkop literāros tēlus no romāniem par «smilšu kalniem» (2002, 2003, 2005), latviešu traģēdiju Krievijā XX gadsimta 30. gados (2010), Voldemāru Ozolu (1998, 2012) un citiem, sanāktu pilna telpa - ar autoru vidū.
Arturs Heniņš prata pārsteigt. Pēc grāmatas par Skrundu Ventas sakta (2002) Skrundas Goda pilsonis pēkšņi uzrakstīja kora dziesmu ciklu Ventas lāses, un skrundenieks Edgars Račevskis to komponēja (2011). 1959. gadā A. Heniņu iesaistīju žurnālistu saimē, un devums šai novadā rūpīgi izvērtējams. Šobrīd atceros rakstu par 1959. gada represijām republikā Vējš augstākās priedes nolauza (Cīņa, 1989. gada 31. martā).
Mūža draugs, sirsnīgais Artur, Tu aizej, bet Tavas prozas varoņi paliek kopā ar mums, Taviem kolēģiem Rakstnieku savienībā. Un labas atmiņas nesarūsē.
***
Rakstnieks un vēsturnieks Arturs Heniņš mūžībā aizgāja 17. septembrī 82 gadu vecumā.
A. Heniņš ir daudzu vēsturiski dokumentālo romānu autors, sarakstījis arī apjomīgo Smilšu kalnu triloģiju - Es, smilšu kalna jātnieks (2002), Smilšu kalnu virpuļos (2003), Pastardiena smilšu kalnos (2005) -, kurā vēstīts par laikposmu no 1893. līdz 1906. gadam, īpašu uzmanību pievēršot 1905. un 1906. gada notikumiem Rīgā. A. Heniņa darbus raksturo prasme vēstures patiesības un likumsakarības izteikt tipiskos, individualizētos tēlos un precīzā laikmeta vides un gaisotnes notēlojumā.
Atvadīšanās no rakstnieka notiks sestdien, 20. septembrī, plkst. 15.00 Skrundas kultūras namā.