Arī brašais kinomazulis pa šiem daudzajiem gadu desmitiem kļuvis neremdināms rīma, īstens monstrs, gatavs savā kārīgajā rīklē «pārstrādāt» pilnīgi visu, realitāti un transcendentālo ieskaitot. Mainījušās arī laika ilgstamības uztveres robežas, un ne tikai kinematogrāfā. Kinodokumentālistikas principu orākuls Dziga Vertovs diez vai būtu laimīgs, jo viņa sapnis kļuvis par murgu - katrs mobilā telefona lietotājs nu ir tas slavenais «cilvēks ar kameru», kas tver dzīvi dzīves formās.
Saviļņo līdz atdarināšanai
Diez vai šodien kādu jaunās paaudzes kinotalantu Vimu Vendersu satriektu līdz sirds dziļumiem viņam nepazīstamu latviešu kinocilvēku Herca Franka (ideja un režija) un Jura Podnieka (pie kameras) 1978. gadā Leļļu teātra izrādes laikā uzņemtā filma Vecāks par 10 minūtēm, kurā uz sudrabjutīgās celuloīda lentes fiksētas kāda puisīša jūtas un eksistenciāli būtiskie pārdzīvojumi, - filma ar savu ģeniāli vienkāršo formu un ģeniāli dziļo saturu Vendersu uzrunāja tik ļoti, ka 2002. gadā viņš radīja savu starptautisku režijas zvaigžņu projektu Ten Minutes Older, kurā starp 15 almanaha veidotājiem bija Žans Liks Godārs, Verners Hercogs, Aki Kaurismeki, Džims Džarmušs, Bernardo Bertoluči un Čens Kaige - katrs no viņiem «ierobežots» 10 minūtēs ekrāna laika. Podnieka, Franka filmu visi šie vīri bija redzējuši, protams. Jautājums - vai viņi bija kļuvuši par 10 (…) gadiem, minūtēm, dienām gudrāki? Vai mēs?
Kad Venderss pats piedalījās riskantā eksperimentā, 1980. gadā pierunājot leģendāro amerikāņu neatkarīgā kino klasiķi Nikolaju Reju filmēties savā «Nika filmā» Zibens virs ūdeņiem, vācu režisors zināja, ka Rejs drīz mirs no vēža. Rejs piekrita, motivējot to ar vārdiem: «Es cerēju, ka šī filma man palīdzēs nomirt vai - vēl labāk - nogalinās mani.»
Atnācām abi
Lasu Herca Franka atmiņās: «1999. gada 12. decembrī man vajadzēja doties uz sirds operāciju, bet pirms tam piezvanīja Vācijas TV operators Grigorijs Manjuks un teica, ka viņš ir Jeruzalemē. Es sapratu - tā ir zīme no augšas. (..) Liku Grišam nofilmēt visu, ko ar mani darīja operācijas laikā. Ja palikšu dzīvs, sanāks jauna filma, ja nomiršu - būs uzfilmēta mana nāve. (..) Tu taču nevari pārstāt dzīvot tikai tādēļ, ka esi slims. Es te domāju - dokumentālists nevar. Es izdzīvoju. (..) Savā kinoarhīvā, meklējot jaunai filmai vizuālo tēlu, atradu pavisam īsiņus videokadrus: mans draugs un skolnieks Juris Podnieks vietā, kurā miruši divi viņa operatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne, - Bastejkalniņā Rīgā. Tas notika padomju varas agonijas laikā 20. janvārī 1991. gadā apšaudē pie Latvijas Iekšlietu ministrijas. Tā bija septītā diena pēc viņu nāves, 27. janvāris, un mēs ar Juri nesaskaņojot abi atnācām tur vienā laikā nolikt sveces. Es ieslēdzu kameru, bet Jura kaut kā cieti paskatījās uz mani un lūdza viņu nefilmēt. Es izslēdzu kameru… Un, lūk, desmit gadus vēlāk es paskatījos uz šiem «nepabeigtajiem kadriem», palēnināju tos un biju satriekts - plaši atvērtas acis uz pagātni un visa dzīve šajās desmit sekundēs… Kad es vēl pievienoju šiem palēninātajiem kadriem mūziku no filmas Vecāks par 10 minūtēm, uz iecerētās filmas Vecāks par divdesmit gadiem kartes sāka rasties arvien jaunas epizodes, jaunas zemes, jaunas dzīves, jauns filmas tēls - Flashback.»
Var, protams, teikt, ka kinematogrāfisti ir egoisti - vienmēr skaitļo, der/neder šīs bildes manai filmai, un «laba kadra» dēļ gatavi uz - jā, uz ko? Uz visu?
Neuztvēra kā stulbu masu
Izcilā latviešu kinodokumentālista, režisora Jura Podnieka iepriekšējā apaļā 50. jubilejas atcere plaši tika svinēta kaimiņvalstī Krievijā - iespējams, valstī, kurā Jura slavenākā doķene Vai viegli būt jaunam? (1986) bija līdzīga revolucionāram apvērsumam, kas ne tikai apliecināja perestroiku darbībā, bet atklāja pa vīlēm šķīstošās Padomju Savienības 28 miljoniem skatītājiem (! - tāds bija šī kinohita apmeklētāju rekordskaitlis PSRS), ka brīvībai neeksistē robežas, vienlaikus skarbi parādot, cik šīs «robežas» ir trauslas un griezienbīstamas.
Toreiz jubilejā pārpildītajā Maskavas Kinonama Baltajā zālē tika demonstrētas Podnieka izcilākās filmas Vecāks par 10 minūtēm, Veļ Sīzifs akmeni, Krustaceļš, Post scriptum, videoprogramma Mēs (četras sērijas), Impērijas gals, Klusuma stunda (visā šajā lieliskajā laika=mākslas dokumentu arhīvā, manuprāt, trūkst vienīgi Strēlnieku zvaigznāja un Komandiera), publika ar ovācijām un cieņu godināja režisoru, kurš bija panācis mākslā, iespējams, vissvarīgāko brīnumu - reāli mainījis cilvēku dzīvi. Tagad Sergejs Mirošņičenko, ne spēles kino (krieviskais ņeigrovoje nav gluži tas pats, kas dokumentālais) sekcijas vadītājs Krievijas Kinematogrāfistu savienībā, 2000. gada novembra pasākumu atceras šādi: «Mums nav Jura Podnieka talanta un harismas mēroga cilvēku kino, kuri spētu uzņemties lielus sociālos projektus, šķetināt milzīgas sociālās problēmas un tik vispusīgi runātu par to, kā šodien dzīvo cilvēki, nevis jelkādas elites eksemplāri. Cilvēkus Juris neuztvēra kā stulbu masu, ar kuru drīkst un var manipulēt, kā to visizsmalcinātākajās formās dara liela daļa kinoprodukcijas ražotāju.»
To, vai Latvijas kino pietrūkst Jura Podnieka talanta mēroga režisoru, nezinu. Man privāti jau kopš 1992. gada 23. jūnija liktenīgās dienas Zvirgzdu ezerā pietrūkst Jura kā «riktīga lāga veča», kurš žiperīgi prata joņot pa dzīvi ar kameru plecā un atbruņojoši smaidīt šķietami bezcerīgākajās un nejēdzīgākajās situācijās. Pāris tādu esam piedzīvojuši kopā filmas Vai viegli būt jaunam? radībās. Kad bijām jauni.
Juris gan vienmēr zināja, ka kino ir ne tikai gaismēnu rotaļa, bet riska spēle ar nāvi. Es - to, ka arī kinoteātrī var kļūt par mūžu vecāks.