Dabas Diena noskaidro, kuras un kāpēc ir Latvijas tīrākās un kuras - piemēslotākās pludmales. Nākamā atvaļinājumu un peldēšanas sezona vēl šķiet aiz kalniem, tāpēc ir laiks pārdomāt un saņemties savus rezultātus uzlabot, lai 2015. gada vasaru sagaidītu kaut mazliet tīrākā piekrastes vidē.
Starptautiska metode
Monitoringa veikšanai tika izmantota ANO Vides programmas izstrādāta metodoloģija - savāktas un reģistrētas atsevišķas atkritumu vienības konkrētos 100 metros, kas izvēlēti ar domu, ka tas būs stabils monitoringa lauks ar konkrētām GPS koordinātām gadu no gada (ir vietas, kur monitoringu veic ne tikai vasarā, bet pat piecas reizes gadā, lai redzētu ietekmes no jūras, apsaimniekošanas, tūrisma u. c.) vietās pie apsaimniekotajām pludmalēm. Svarīgi, lai tas atspoguļotu daudzveidīgu faktoru ietekmi uz atkritumu veidošanos, ko veido upju ietekas, ostu tuvums, publisko peldvietu tuvums, arī jūras straumes. 100 metri tiek iedalīti divās: 90 un 10 metru zonās, pēdējā reģistrē tikai savāktos izsmēķus. Šogad kampaņa norisinājās jūlijā, kas pārbaudīja apsaimniekotāju gatavību aktīvajai atpūtas sezonai, un apkopotie rezultāti liecina, ka, salīdzinot ar pērno gadu, atkritumu pieaugums uz 100 metriem ir palielinājies vidēji par 20%. Mēneša laikā no 1. līdz 31. jūlijam notika 39 monitoringi un apsekotas 1500 publiskās izejas uz pludmales zonām visā piekrastes garumā. Uz 500 km ir nedaudz vairāk kā 30 peldvietu, no tām atbilstošā līmenī apsaimniekotas ir ap 15, kur ievērota vismaz nacionālā likumdošana - izvietotas bojas, zonējums, veikta atkritumu apsaimniekošana un ūdens kvalitātes analīzes, nodrošināta dzeramā ūdens pieejamība atpūtniekiem un glābšanas dienests.
Plastmasa un politika
Lielākais okeānu un jūru drauds, ja neskatāmies uz ķīmisko un industriālo piesārņojumu, ir plastmasa - problēma, kas sasniegusi kritiskus apjomus. Plastmasas atkritumi veido virs 55% no kopējā piekrastes atkritumu skaita. Tā nāk no dažādiem avotiem, un tūrisms ir tikai viens no tiem. Lai sadalītos, plastmasai nepieciešami līdz pat vairāki simti gadu. Jūrā sadaloties, veidojas mikroplastika, kas iekļūst zivju un citu jūras dzīvnieku organismos, putnu barības ķēdē un ietekmē to dzīvotspēju, kā arī nonāk atpakaļ uz cilvēka galda, kad mielojamies ar jūras veltēm. Izpētot, no kurienes atkritumi, visticamāk, nākuši, iespējams arī atrast risinājumus to samazināšanai. Atkritumus veido arī ūdens transports, tie ūdenī nokļūst arī no mājsaimniecībām caur kanalizāciju. Visur klātesošs tomēr ir cilvēka faktors - gan tajā, kādas preces un cik daudz mēs izvēlamies un lietojam, kā un kur tās izmetam atkritumos, galu galā, kā atpūšamies, esot pie dabas. Individuālie lēmumi un attieksme saplūst, veidojot politiskus un ekonomiskus lēmumus. Daudzviet piekrastē turpinās vēsturiskā, pirms 10 gadiem uzsāktā cīņa par jautājumu, kas ir atbildīgs un kam kas pieder pludmales zonā un piekrastē, neskaitot kāpu zonu, kura lielākoties ir sadalīta privātos, pašvaldības vai valsts īpašumos. Pludmale līdz šim bija valsts pārvaldījumā. Tās pašvaldības, kas gribējušas attīstīt tūrismu un sakopt vidi, ir atrisinājušas šo problēmu. Pludmales un vispār atkritumu apsaimniekošana prasa lielus finanšu resursus, un nesakārtotās valsts un pašvaldību īpašumu apsaimniekošanas attiecības daudzviet apgrūtina piekrastes sakopšanu un labiekārtošanu. «Viena lieta ir politika, bet, kā novērojām ekspedīcijas laikā, cilvēki paši jau pieraduši dzīvot, atpūsties netīrībā, vecākiem tā nav problēma, ka bērni spēlējas starp jūrā peldošiem plastmasas maisiņiem. Nav arī problēma piecelties un aiziet, atstājot visu savu dienā uzkrāto atkritumu klāstu turpat pludmalē. Arī tad, ja nav uzstādīts konteiners, visu, ko tu atnesi līdzi, tu taču tāpat vari arī aiznest! Ja nevaram atrisināt kaut ko tik vienkāršu kā atkritumu savākšana, tad varam nelolot ilūziju, ka tiksim galā ar citām Baltijas jūras problēmām,» uzsver viens no kampaņas organizatoriem, vides izglītības fonda paŗstāvis Jānis Ulme.
Redz risinājumu, regulējot likumdošanu
Meklējot katrai reģistrētajai atkritumu vienībai tās izcelsmi, redzams konteksts, ar kādiem paņēmieniem atkritumu daudzums būtu samazināms. Piemēram, ja Latvijā, līdzīgi kā Kalifornijā, aizliegtu plastmasas maisiņus kā iepakojumu, šo atkritumu piekrastes vidē būtu par 10% mazāk. Ja ieviestu depozītu sistēmu iepakojumam, piemēslojums samazinātos vēl 10%. Depozītu sistēma nozīmē - samaksājot par preci, pircējs samaksā arī taras vērtību - jebkurā brīdī, atgriežot taru, viņš var atgūt savu naudu. Daudzās valstīs, tai skaitā Igaunijā, šī metode ir pierādījusi savu efektivitāti. Ar likumdošanas palīdzību var samazināt vai palielināt atkritumu daudzumu, kas nonāk vidē. Arī paaugstinot dabas resursu nodokli plastmasai vai vismaz vienreizlietojamajai tarai, būtu iespējams samazināt tās izmantošanu. Mana jūra 2014 monitoringa dati tiks iesniegti pašvaldībām un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai, kas tos izmantos starptautiskas vienotas datubāzes sistēmā, jo Eiropas savienības direktīva paredz, ka piekrastes atkritumu monitorings katrai dalībvalstij ir jāveic obligāti.