Varbūt drusku uzmundrinās. Večuks atdzīvojas - nevajag man nekāda sievišķa mājās! Viss jau tik ierasts, ar visu tieku pats galā… Ka ne - ne. «Tev pat kaķa nav,» prātīgi secina kaimiņiene. Mjā, kaķis jau lielu troksni netaisa. To varbūt man vajadzētu… - aizdomājas Petsons. Pēc kāda laika Andersone ierodas vēlreiz, ar kartona kasti rokās. Uz tās lieliem burtiem rakstīts «Finduss. Zaļie zirnīši». Bet tur iekšā kāds, kas jau nākamajā zīmējumā tik ticami iekodies Petsona īkšķī kā tāds uzpirkstenis, ka grūti nepasmaidīt. «Sveiks, Findus, zaļie zirnīši!» sacīja Petsons, un viņu pārņēma sajūta, it kā viņš vasaras rītā paceltu uzvelkamos aizkarus un iekšā ieplūstu saules stari.
Nekā samudžināta vai sadomāta
Piemērotākais veids, kā uzrakstīt par šo grāmatu, būtu vārds pa vārdam to pārrakstīt vai vēl labāk - nolasīt kādam priekšā. Vai vēl labāk - paņemt klēpī (kā Petsons Findusu) un kopīgi izšķirstīt paša rakstnieka zīmētās ilustrācijas, kas aizņem lapas lielo daļu un ir veseles ekspedīcijas vērtas. Pirmā acu uzmetienā Petsona pasaule šķiet visai omulīga vientulība. Mazliet izklaidīga, mazliet nevīžīga, mazliet ērmīga. Pie gultas uz naktsgaldiņa glāzē viņš glabā savas acenes, un pats naktsgaldiņš uzstutēts uz slēpēm, pie sienām līdz ar ierāmētiem senčiem karājas sašķiebušies govs portreti, bet uz virtuves galda ir pilnīgi neiespējams kliņģera turētājs, kuru Petsons (gandrīz gribas teikt - tēvocis Melkers vecumā no Lindgrēnes Mēs - Sālsvārnas salas vasarniekiem) uzmeistarojis savā skabūzī. Petsona namiņš ir pievilkts pilns gan ar visādiem priekšmetiem nenoskārstai vajadzībai, gan rituāliem un principiem, kā jau cilvēkam, kurš ilgi dzīvojis viens un kā zirnekļtīklu audis ap sevi pārliecību, ka pasaulē noteikti nav nevienas radniecīgas dvēseles. Tad ir vakars. Un, skatoties ārā pa logu tumsā, rūts atspoguļo tikai viņa paša nogurušo seju un netīros traukus. Un vistas joprojām ir «tik dumjas». Tad ierodas Finduss un no Petsona izsalkušās sarunāšanās kāres iemācās runāt, pieprasa sev strīpainas bikses kā tam klaunam Petsona avīzē un nosauc to visu vārdā. Ei, vecīt, tev nepiestāv vientulība! Ne nu gluži tā, bet lasiet paši.
Nekā samudžināta vai sadomāta. Svens Nūrdkvists lakoniskiem vilcieniem (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē) uzlicis uz papīra būtību. Šķietams naivisms un vienkāršība mijas ar dziļu dzīves gudrību, kā jau esam pieraduši no skandināvu literatūras (Tūve Jansone Tēlnieka meita un Vasaras grāmata jo īpaši nāk prātā). Autors pārliecina, ka zina, ko raksta un zīmē - valdzinoši precīza ir gan kaķēna plastika, gan Petsona psihofizika (īpaši viņa izmisums, pazaudējot Findusu), kaut gan tādi vārdi kā «psihofizika» Petsona mazdārziņu savā neiederībā izbraukātu kā tanki.
Siltu pienu, nevis diskusijas
Mākslinieks un rakstnieks Svens Nūrdkvists (1946) ir ieguvis arhitekta izglītību un strādājis par augstskolas pasniedzēju, paralēli pievēršoties zīmēšanai un grāmatu ilustrēšanai. Kopš 1983. gada, kad ieguva 1. vietu bērnu grāmatu konkursā, pilnībā pievērsies tikai grāmatām. Petsonam un Findusam viņš veltījis veselu grāmatu sēriju, kas ir ļoti populāra pašā Zviedrijā, arī Krievijā un Vācijā. Nu, pateicoties izdevniecībai liels un mazs, cerams, arī Latvijā. Pats Nūrdkvists esot kautrīgs nomaļnieks, nedaudz pat mulstot par savu grāmatu panākumiem. Kā gan cilvēkus varētu neuzrunāt kaut kas tik cilvēciski normāls un īsts?
Kurš ir skaistākais stāsts par draudzību? Pirmo parasti nosauc Sentekziperī Mazo princi, vēl - Ē. M. Remarka Trīs draugus. Pievienotu - Valda Staburaga bērnus. Protams, iesākot šādu ķecerību, būtu nepieciešami gari disputi par t. s. sarunas priekšmetu. Par tieši kādu draudzību? Bērnu? Vīrieša un sievietes, kas, kā mēdz teikt, pāraug mīlestībā? Frontes biedru? Pieaugušā un bērna? Cilvēka un dzīvnieka? Bet, ticiet, grāmata Kad Finduss bija maziņš un pazudis ir tālu no jebkādiem intelektuāliem prātuļojumiem. Vienkārši Petsons ir ļoti vientuļš, un viņam vajag draugu tūlīt uz līdzenas vietas, bet Finduss ir maziņš, draudzīgs un, par laimi, pieķēries tieši Petsonam, un viņam tūlīt uz līdzenas vietas vajag siltu pienu, nevis kafiju, kā apjucis no laimes iedomājies Petsons.