Šis ir trešais gadījums, kad D. Ceples profesionālā darbība tiek izvērtēta Veselības inspekcijā. Iepriekšējos divos gadījumos 2009. gadā pārkāpumi netika atrasti. Šoreiz vecmātei piemērota administratīvā atbildība - 50 latu liels naudas sods.
Vecmāte pieļāva kļūdu
Kā Diena jau rakstīja, Ieva savu bērniņu zaudēja šī gada pavasarī mājdzemdībās, kuras sākās 39. grūtniecības nedēļā ar asiņošanu, kas, kā vēlāk tika konstatēts, vēstīja par placentas priekšlaicīgu atdalīšanos. Valdības noteikumi par plānotu ārpusstacionāra dzemdību palīdzības sniegšanu nepārprotami norāda, ka asiņošana no dzemdību ceļiem ir iemesls, lai sievieti pārvestu uz slimnīcu. Taču Ieva pati neizsauca ātro palīdzību, paļaujoties uz vecmāti. Kad D. Ceple pie dzemdētājas ieradās trīs stundas pēc dzemdību sākuma, viņa gan izsauca ātrās palīdzības mediķus, taču slimnīcā Ieva uzzināja - viņas meitiņa jau ir mirusi.
Veselības ministrija (VM), uzzinājusi par šo gadījumu no publikācijas Dienā, jūnijā iesniedza VI prasību veikt situācijas ekspertīzi. Toreiz ministrijas pārstāvji izteica pārliecību, ka, tiklīdz vecmāte uzzināja par asiņošanu, tieši viņai bija jānodrošina dzemdētājas pārvešana uz slimnīcu 30 minūšu laikā. Pabeigusi ekspertīzi, VI tikai apstiprina - vecmātei bija jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība. Uz jautājumu, vai trīs stundu kavēšanās noveda pie bērna nāves, VI atbild - nav zināms, kurā brīdī sākās izmaiņas placentā un tām sekojošās komplikācijas. Līdz ar to konstatētais pārkāpums neesot tieši saistāms ar bērna nāvi.
«Bet man nav tiesību saukt ātro palīdzību uz svešu māju. Turklāt, ja pacients atsakās braukt uz slimnīcu, man jāmaksā soda nauda - 30 lati,» iebilst D. Ceple, saņēmusi VI ekspertīzes slēdzienu. «Taču neatliekamās medicīniskās palīdzības mediķi inspekcijas darbiniekiem esot apliecinājuši - ja vecmāte viņus izsauks, viņi ieradīsies. Tādēļ turpmāk mēs (mājdzemdību vecmātes) vismaz mēģināsim izsaukt ātrās palīdzības mediķus arī pie tām dzemdētājām, pie kurām vēl neesam ieradušies.»
Rosina vērsties tiesā
Vecmātei piemēroto naudas sodu Ieva nosauc par «smieklīgu», tomēr viņa zinājusi - mediķu administratīvā atbildība par ārstēšanā pieļautajām kļūdām nepārsniedz 250 latu. Viņa pagaidām nav izlēmusi, vai sākt tiesvedības procesu, jo viņai pašai tas būtu emocionāli ļoti smagi.
Ja runā par mediķa atbildības samērojamību ar nodarījumu, ir jāizšķir divas dažādas lietas, uzsver advokāts Agris Bitāns, kurš vairākas reizes ir aizstāvējis pacienta intereses tiesā. Pēc viņa vārdiem, VI tikai konstatē valsts noteiktās procedūras neievērošanu un soda administratīvi. Savukārt civiltiesisko atbildību var panākt tikai, abām pusēm vienojoties vai tiesvedības procesā. Pēc VM un VI speciālistu stāstītā, materiālus tiesā var iesniegt ne tikai pacients, bet arī Veselības inspekcija. Piemēram, pērn tā tiesai nosūtīja 15 lietu materiālus, kas ir saistīti ar medicīniskās aprūpes kvalitāti. Inspekcija ir tiesīga arī lūgt Latvijas Ārstu biedrību izvērtēt ārsta sertifikāta atbilstību, bet pēdējo trīs gadu laikā tas nav noticis.
Tā kā šajā gadījumā VI nav atklājusi saikni starp bērna nāvi un vecmātes novēloto rīcību, VM iesaka pacientei pašai sākt tiesvedību, ja vien Ieva vēlas piedzīt kompensāciju. Taču pacientu vēršanās tiesā, lai no mediķa piedzītu kaitējuma atlīdzību par pieļautām neveiksmēm vai kļūdām, Latvijā ir retums. Pēc A. Bitāna vārdiem, tiesvedība ir ilglaicīgs process, pacientam pašam jāmaksā par advokāta pakalpojumiem un juristu vidē nav arī daudz speciālistu, kuriem būtu izpratne par medicīniskiem jautājumiem. Problemātiski esot arī iegūt neatkarīgas medicīniskās ekspertīzes slēdzienu.
Gan advokāts A. Bitāns, gan VM un VI pārstāvji uzskata, ka Latvijā pacientiem būs vieglāk gūt kompensāciju caur Ārstniecības riska fondu. Pacientu tiesību likuma 16. pants, saskaņā ar kuru jāizveido šāds fonds, stāsies spēkā tikai 2012. gadā - līdz tam laikam jāatrod finansējums fonda izveidei. Par dzīvībai un veselībai nodarīto kaitējumu varēs gūt kompensāciju apjomā līdz 100 000 latu, par nodarīto morālo kaitējumu - līdz Ls 5000.