2013. gada sezona Latvijas motokrosa blakusvāģu klases braucējiem izvērtās dramatisma pilna. Sacensībās dzīvībai bīstamas traumas guva divi Latvijas braucēji Arnolds Sīlis un Māris Rupeiks. Brāļi Arnolds un Gints Sīļi jau konkurēja augstākajā līmenī, bet Igaunijas posma sacensībās Kivioli trasē vienā no tramplīniem nobloķējās blakusvāģa ritenis. Sekoja smags kritiens. Arnolds divus mēnešus nogulēja komā. Pēc tam sākās ilgstošs un smags rehabilitācijas process, kas joprojām turpinās. Māris Rupeiks smagu kritienu piedzīvoja pašā sezonas izskaņā - oktobrī Eiropas Nāciju kausa izcīņas sacensībās. Visu brauciena laiku Māris nogulēja trases malā, pēc tam ar helikopteru viņu nogādāja slimnīcā. Ļoti nopietni bija traumēti kakla skriemeļi. Daži mediķi pēc tam brīnījās, kā viņš vispār izdzīvojis. Rupeiks arī turpina atveseļošanos fizioterapeitu uzraudzībā, taču esot jau iegādājies jaunu motocikla rāmi…
Cita veida liksta pērn piemeklēja brāļu Jāņa un Laura Daideru ekipāžu. Pēc Vācijas posma sacensībām kantētāja Laura Daidera organismā atrada aizliegto vielu klenbuterolu, un sportistam piesprieda divu gadu diskvalifikāciju.
Pagājušajā nedēļā Igaunijas GP posmā startēja viena Latvijas ekipāža - Modris Štelle ar Artūru Linteru, taču Modrim motosports vairāk ir vaļasprieks, tāpēc abi necīnās par augstām vietām. Tikmēr divi Latvijas kantētāji sezonu aizvada ar visnopietnākajiem nolūkiem. Pieredzējušais Kaspars Stupelis ar holandiešu braucēju Etjēnu Baksu kopvērtējumā ieņem otro, Elvijs Mucenieks ar Beļģijas braucēju Janu Hendriksu - ceturto vietu.
Labākas izredzes izcīnīt uzvaru Ķegumā ir Baksa ekipāžas kantētājam Stupelim, lai gan motosportists sarunā ar Dienu atzina, ka pēdējā laikā cīnās ar dažādām veselības likstām.
Pēc sacensībām pagājušajā nedēļā Igaunijā tev uz rokas bija pamatīgas tulznas. Vai tiešām bija tik smaga sacīkste?
Pirms divām ar pusi nedēļām pēc sacensībām Vācijas GP man konstatēja kreisās plaukstas kauliņa plīsumu. Lai pasaudzētu kreiso roku, vairāk noslogoju labo, un tā arī es tulznās iedzīvojos. Sacensības vieglas pilnīgi noteikti nebija, jo startējām pamatīgā karstumā.
Šonedēļ ar tulznām vari veikt treniņbraucienus?
Nē, jo Etjēns aizlidoja atpakaļ uz Holandi. Pašreizējā situācijā līdz Ķeguma posmam daudz svarīgāk par braukšanu trasē ir atjaunot spēkus un savest kārtībā veselību. Startēšana 35 grādu karstumā divas dienas pēc kārtas atņem daudz spēka. Šonedēļ galveno uzmanību veltām fiziskās sagatavotības treniņiem. Es paminu riteni un nodarbojos ar jogu.
Pirms pāris nedēļām arī biji atbraucis uz Latviju, lai uzlabotu veselību…
Es joprojām uzticos Marutai Noveičukai, kura savulaik bija Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) galvenā daktere. Vismaz vienu reizi divos mēnešos es aizeju pie Marutas uz pārbaudēm. Daži viņai netic, bet es ticu. Man viņa pagaidām arī visu laiku ir palīdzējusi atgūties. Maruta vispirms pārbauda, vai nav kādu baktēriju, jo tikai vesels organisms ir gatavs izturēt nopietnas slodzes.
Baksam pirms neilga laika bija nopietna muguras trauma?
Jā, bet tagad viss ir kārtībā. Nebija tik nopietni, kā sākumā izskatījās. Komercsacensībās Francijā pēc starta kritām. Nākamajā GP posmā Etjēns startēja «uz zālēm». Pirmo braucienu viņš izturēja, bet otrajā sākās sāpes un nevarējām vairs cīnīties par uzvaru. Daži mazie punktiņi tajā braucienā aizslīdēja prom.
Kopvērtējumā no līdera beļģa Adriansena atpalicība ir diezgan ievērojama - 36 punkti. Šķiet, ka ar mazajiem punktiņiem atlikušajos četros posmos šādu starpību neatspēlēt. Tikai Adriansena ķibele kādā no braucieniem var atgriezt cerību uz uzvaru kopvērtējumā?
Punktus es ļauju skaitīt citiem. Es zinu, ka mums ir mīnus 36 punkti no Adriansena, un, protams, es arī zinu, cik punktu iegūst par uzvaru vienā braucienā. Motokross patiešām ir neprognozējams sporta veids. Vienā posmā jau viss var sagriezties kājām gaisā. Atceros, kā 2012. gadā Danielu Vilemsenu jau labu laiciņu pirms čempionāta beigām pasludināja par uzvarētāju. Beigās ar Baksu no viņa atpalikām tikai piecus punktus.
Latvijas motosporta līdzjutējiem Daniels Vilemsens vēl labā atmiņā pēc spēkošanās teju desmit gadu garumā ar Kristeru Serģi. Vai desmitkārtējā pasaules čempiona Daniela Vilemsena laiks ir pagājis?
Es tā neteiktu. Igaunijas posmā sestdien viņš uzrādīja ātrāko apļa laiku. Svētdien brīvajā treniņbraucienā Daniels neveiksmīgi pagrieza ceļgalu, tāpēc nevarēja braukt ar pilnu jaudu. Es domāju, ka veiksmes gadījumā viņš joprojām posmā var izcīnīt pirmo vietu.
Saki - veiksmes gadījumā. Vienulaik Vilemsenam tā bija liela neveiksme, ja viņš nefinišēja pirmais…
Jā, bet laiks uz vietas nestāv. Kādreizējo braucēju vietā nāk citi. Mēs jau tagad smejamies, ka Adriansens ir Serģis, bet Bakss - Vilemsens. Tagad šo divu braucēju starpā ir galvenā cīņa par uzvaru. Man ir bijusi tā iespēja braukt gan ar Serģi, gan Vilemsenu un tagad arī ar Baksu, tāpēc varu salīdzināt ātrumu trasē. Tagad ātrums pilnīgi noteikti ir lielāks.
Uz kā rēķina - tehnikas vai braucēju meistarības?
Protams, tehnika ir attīstījusies, jo visu laiku tiek uzlaboti dzinēji un amortizatori. Kā jau visos sporta veidos, arī motosportā paši sportisti lielāku uzmanību pievērš fiziskajai sagatavotībai. Es zinu, ka piecu vadošo ekipāžu kantētēji trenējas ļoti nopietni. Nav jau arī tā, ka par uzvaru cīnās tikai Adriansens un Bakss. Konkurenci sastāda Hendrikss un vēl pāris braucēju. Vācijas posma kvalifikācijā piecām ekipāžām ātrākais apļa laiks bija 0,5 sekunžu intervālā. Atceros, kad ar Vilemsenu kopā divas reizes izcīnījām pasaules čempiona titulu, tad, Serģa ekipāžai piedzīvojot kritienu, varējām bez stresa mierīgi braukt līdz finišam, jo nopietnas konkurences vairs nebija. Tagad tā nav. Jau startam ir milzīga nozīme, jo distancē atgūt pat desmit sekundes ir gaužām sarežģīti.
Sezonas mērķis ir izcīnīt pasaules čempiona titulu?
Šāds mērķis man ir nemainīgs kopš 2004. gada, kad pēdējoreiz uzvarēju ar Danielu. Četrus gadus ar Kristeru mēģinājām, bet kaut kas allaž nesanāca… Protams, ka es trešo reizi gribu uzvarēt.
Tad jau Ķegumā nav variantu - tikai un vienīgi jācīnās par uzvaru?
Man Ķegumā vienmēr ir labi veicies. Pēdējos trīs gadus pēc kārtas esmu uzvarējis. Pērn un vēl pirms gada ar Baksu, bet 2011. gadā - ar Māri Rupeiku. 2010. gadā ar Māri arī bijām uz pjedestāla - trešajā vietā. Tradīcija jāturpina.