Svarīga ir kvalitāte, pieejamība un izmaksu efektivitāte. Fokusam, domājot par izglītības tīkla attīstību, nav jābūt uz skolu slēgšanu, fokusam jābūt vērstam uz šo trīs kritēriju līdzsvarošanu. Ja mēs raugāmies attīstības dokumentos, tad redzam, ir paredzēts, ka mācības 1.-6. klasē skolēniem jānodrošina pēc iespējas tuvu mājām, bet vidusskola nav jāgarantē tik tuvu mājām.
Ir jādomā gan par izmaksu efektivitāti, gan par bērna labsajūtas novērtēšanu. Protams, ir ārkārtīgi svarīgi, lai bērns varētu mācīties pēc iespējas tuvu mājām, lai bērnam nebūtu jāpavada daudz laika ceļā, tāpēc ir ļoti svarīgi, lai maziem bērniem skola būtu pēc iespējas tuvu mājām. Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) redzējums ir, ka neliela skola maziem bērniem var būt, bet tad jārēķinās, ka šajā skolā arī būs maz skolotāju. Patlaban Latvijā ir skolas, kurās uz vienu skolotāju ir 1,2 bērni, ir daudz skolu, kurās ir uz trim bērniem viens skolotājs, un tā ir problēma. Ir jāsaprot, ka nebūs iespējams skolotājam maksāt pienācīgu algu, ja uz vienu skolotāju būs tikai trīs bērni.
Kvalitāte, pieejamība un izmaksu efektivitāte patiešām ir savstarpēji cieši saistītas. Ja mēs katram bērnam vidusskolā gribam nodrošināt iespēju izvēlēties eksakto mācību priekšmetu bloku vai humanitāro mācību priekšmetu bloku, tas arī attiecīgi dārgāk maksā. Jaunākajās klasēs viens skolotājs var mācīt vairākus mācību priekšmetus, vidusskolā tas ir krietni grūtāk izdarāms, turklāt vidusskolas posms, ņemot vērā nepieciešamos mācību materiālus, vienkārši ir dārgāks. Tāpēc IZM arī patlaban virza normatīvo aktu projektu par to, cik skolēniem jābūt 10. klasē, lai vispār varētu atvērt 10. klasi, un tas arī ir saistīts ar izmaksām.
Kā ar posmu - 7., 8., 9. klase?
Attiecībā uz šo klašu grupu katrs gadījums jāvērtē individuāli un jāanalizē attiecīgās skolas atrašanās vieta, izpētot to, kas ir attiecīgā reģiona labākais variants. Attiecībā uz 1.-6. klasi - ir pašvaldības, kuras saka, ka labāk izvēlētos 1.-4. klasi tuvu mājām, nevis 1.-6. klasi. Pašvaldību viedokļi ir ļoti dažādi, arī attiecībā uz vēlamo skolēnu skaitu 10. klasē.
Ja vienas pašvaldības teritorijā ir divas skolas ar nelielu skolēnu skaitu, tad lēmums par to, kura skola turpinās darbu un kura jāslēdz, jāpieņem pašvaldībai?
Attiecībā uz 1.-6. klases posmu es neatbalstu pieeju, ka IZM būtu jānosaka kritēriji, jo situācijas ir atšķirīgas. Ir situācijas, kad maza skola ar nelielu skolēnu skaitu tiek saglabāta astoņu kilometru attālumā no lielas skolas, un ir situācijas - ja slēgtu mazo skolu, tad līdz citai skolai būtu grūti izbraucams ceļš un skola bērniem būtu grūti sasniedzama. Atbildīgajai pašvaldībai vajadzētu spēt objektīvi izvērtēt situāciju un pieņemt prātīgu lēmumu. Vēlreiz uzsveru, ka administratīvi noteikt kritērijus mazajām pamatskolām nebūtu pats labākais lēmums.
Tātad par pamatskolu nākotni lemj katra konkrētā pašvaldība, bet vidusskolai tiek piemērots nepieciešamā skolēnu skaita 10. klasē kritērijs?
Jā, un tas arī ir vienīgais administratīvais mehānisms, ko virza ministrija. Es gan domāju, ka vidusskolai būtu jābūt lielākai, nekā ministrija ietvērusi savā priekšlikumā. Te arī gribu uzsvērt, ka pašvaldība ir lēmējs. Pašvaldībai jāskatās, kāds ir labākais risinājums. Svarīga ir saprātīga sadarbība starp IZM, pašvaldībām, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju (VARAM) un Ekonomikas ministriju, jo ideālam scenārijam vajadzētu būt tādam, ka diskusija par skolu tīklu notiek ciešā sasaistē ar sarunām par darbvietu attīstību reģionā. Darba grupās pie premjeres Laimdotas Straujumas piedalās VARAM pārstāvji, piedalās Finanšu ministrijas pārstāvji, un, manuprāt, šis ir pirmais mēģinājums raudzīties uz skolu tīkla attīstību ciešā sasaistē ar darba tirgus perspektīvām.
Droši vien arī Satiksmes ministrijas pārstāvjiem būtu jāiesaistās, jo autoceļu kvalitāte un pasažieru pārvadājumi ir svarīgi bērnu nokļūšanai skolā.
Jā, protams. Pagājušajā nedēļā darba grupā diskutējām ar Latgales pašvaldības pārstāvjiem, un bija ļoti daudz pārmetumu par valsts ceļu tīkla slikto stāvokli.
Kad tika publiskota informācija par priekšlikumu, cik skolēniem jābūt 10. klasē, lai tā vispār tiktu atvērta, izskanēja daudz iebildumu. Vai IZM mainījusi nostāju?
Iepriekšējā versija bija, ka 10. klasē jābūt 12 bērniem, lai klasi varētu atvērt. Mūsu jaunais piedāvājums ir tāds, ka būtu jāizpildās vienam no diviem kritērijiem - vai nu 10. klasē jābūt 12 bērniem, vai arī vidusskolas visās trīs klasēs - 10., 11. un 12. klasē - jābūt kopā 36 bērniem. Tas padara vidusskolas 10. klases atvēršanu mazāk jūtīgu. Mūsu ziņa ir par to, ka vidusskolā jābūt ne mazāk par noteiktu bērnu skaitu - ja 10. klasē ir desmit bērnu, nevis 12, tad 11. un 12. klasē jābūt, piemēram, 14 un 12 bērniem.
Pēdējā laikā bieži dzirdēts apgalvojums, ka lauku skolēnu zināšanas atpaliek no pilsētas skolās izglītību iegūstošo bērnu zināšanu līmeņa. Piekrītat, ka tā ir?
Fakti ir fakti - tie var patikt, var nepatikt, bet fakti ir tādi, kādi ir. Tomēr izglītības kvalitātes vērtējumā jābūt ļoti uzmanīgiem un jāsaprot, ka jebkura statistika ir vidējais lielums valstī, un tendences ilggadējos pētījumos, to vidū arī centralizēto eksāmenu rezultātu analīze, rāda, ka atšķirība starp pilsētas un lauku skolām palielinās. Tomēr tas nenozīmē, ka jebkura lauku skola ir sliktāka par jebkuru pilsētas skolu. Latvijā ir ļoti daudzas labas lauku skolas un ir sliktas skolas pilsētās. Ja raugāmies no izglītības politikas viedokļa, tad izglītības politikas veidotājiem jāsaprot, ka mēs nedrīkstam pieļaut noslāņošanās padziļināšanos starp lauku un pilsētas skolām.
Kā jūs skaidrojat šo tendenci, ka laukos skolēnu zināšanu līmenis ir zemāks nekā pilsētās - ar to, ka laukos daudzas ģimenes pievērš mazāk uzmanības savu bērnu izglītošanai vai arī skolotāji un skolu vadība laukos strādā ne tik lielas savstarpējās konkurences apstākļos kā pilsētas skolās un līdz ar to mazāk cenšas, ieslīgstot rutīnā?
Ir daudzi objektīvi apstākļi, un viens no tiem ir tas, ka daudzu skolēnu vecāki izceļojuši no Latvijas. Daudzi bērni palikuši ar vecvecākiem, un ir ģimenes, kuru ekonomiskā situācija ir ļoti sarežģīta. Tas atstāj ietekmi uz bērniem skolā. IZM vien situāciju nevar ietekmēt, un vispār ir grūti panākt izmaiņas īsā termiņā. Šādā situācijā skolotāja loma aizvien pieaug. Skolotājam ikdienā jāsastopas ne tikai ar faktu iemācīšanu, ne tikai ar prasmju iemācīšanu, bet skolotājam jābūt arī bērnu sajūtu monitorētājam. Profesionāls skolotājs nevar nonākt situācijā, ka paraugās uz bērnu, konstatē, ka ir problēmas, jo ģimene, kurā bērns aug, nav atbalstoša, un tad secina, ka bērnu nevar virzīt uz labāku situāciju. Skolotājam jāizdara viss, kas ir viņa spēkos, lai bērniem kompensētu tās grūtības, kas radušās sadzīvē. Gribu piebilst, ka viens skolotājs maz ko var paveikt. Svarīga ir skolas politika. Turklāt viens bērns jau nemācās tikai pie viena skolotāja un var gadīties, ka bērnam vajadzīgs arī psihologa atbalsts.
Arī ar skolas politiku vien ir par maz, ļoti svarīgi ir tas, kā pašvaldība raugās uz savu skolu tīklu, un dažās pašvaldībās es pamanu tendenci, ka uz konkrētām skolām mēģina nosūtīt tādus bērnus, attiecībā uz kuriem cilvēki pazaudējuši cerību, ka šie bērni kaut ko sasniegs, un tas nav pareizi. Vēl ir jābūt ļoti uzmanīgiem un nedrīkst saukt ģimenes, kurām ir mazāk naudas, par nelabvēlīgākām nekā ģimenes, kurām ir vairāk naudas. Tā nav taisnība, un ko tādu apgalvot neviens nedrīkst.
Ja ģimenē ir atbalstoši vecāki, kuriem ir pietiekami daudz naudas, tad viņiem ir iespēja nopirkt grāmatas, aiziet uz teātri, aizbraukt ekskursijā, kas, protams, paplašina bērna redzesloku, bet gribu uzsvērt - tas, ka ģimenei ir nauda, negarantē to, ka ģimene nodrošina nepieciešamo atbalstu bērniem. Ir daudz gadījumu, kad ģimenes, kurām ir ļoti maz naudas, izdara praktiski neiespējamo, lai bērni pēc iespējas paplašinātu redzesloku.
Turklāt Rīgas skolu pedagogi ir teikuši, ka reizēm turīgu vecāku bērni nebūt nemācās labi un neapliecina vēlmi savas personības izaugsmei izmantot tos resursus, kurus ģimene nodrošina.
Tieši tā. Mani uztrauc faktu interpretācija stipri vienkāršotā veidā. Mēs nedrīkstam ignorēt faktus, bet nevajag faktus arī vienkāršot.
Jūs sākāt virzīt pedagogu algu reformu, un saistībā ar pedagogu atalgojuma modeļa maiņu tika pausts priekšlikums, ka vajadzētu izvērtēt pedagogu algu lielumu katrā skolā. Jūsuprāt, vērtēt situāciju katrā skolā ir pareizais ceļš, kā nonākt līdz optimālajam atalgojuma modelim?
Pašreizējā skolotāju atalgojuma sistēma pieļauj katastrofālu izkliedi atalgojuma apjomā, kādu cilvēki saņem par ļoti līdzīgu darbu. Ar jauno sistēmu mēs mēģinām skaidrot principus, kā skolotāji saņem algu un cik tā ir liela, lai nebūtu tāda situācija kā šobrīd, kad skolotāji par vienu slodzi saņem atalgojumu, kas var atšķirties pat par 600 eiro. Tā nav pieļaujama situācija. Skolotājiem ir vajadzīgas lielākas algas, bet, ja mums ir sistēma, ka skolotājs par vienu slodzi saņem no 420 eiro līdz, pieņemsim, 900 eiro, tad ko nozīmē algas palielinājums? Vai varam visiem pedagogiem palielināt algas? Baidos, ka ne. Atalgojuma modelis, kādu piedāvājam, nodrošina skaidru pamata pozīciju, attiecībā pret kuru jau varam runāt par to, ko tieši vajag, piemēram, lielākas algas skolu bibliotēkai, bet patlaban mums nav pamata, uz kura balstīties, jo ir vienkārši šausmīgas atalgojuma atšķirības par vienādu darbu.
Kā vērtējat Latvijas Izglītības un zinātnes arodbiedrības paziņojumu par iespējamu pedagogu streiku un arodbiedrības prasības, par kurām septembrī tika paziņots publiskajā telpā?
Es atturos vērtēt, bet es respektēju lielāko skolotāju organizāciju. Arodbiedrībai ir tiesības izvēlēties tādus problēmu risināšanas ceļus, kādus arodbiedrība uzskata par efektīvākajiem.
Pat ja streiks notiks, nākamajā dienā jau pedagogu algu sistēma nemainīsies.
Protams, ka ne. Attiecībā uz atalgojuma modeli plāns ir saņemt Ministru kabineta akceptu un virzīt uz Saeimu, lai iekļautu budžetā. Modelis būtu ieviešams no nākamā gada 1. septembra.
Iepriekšējos gados tika runāts, ka vajadzētu novērst to, ka pastāv dažādas mācību grāmatas vienā un tajā pašā mācību priekšmetā, vienā un tajā pašā klasē. Jūs atbalstāt ideju par vienu valsts koordinētu mācību grāmatu katrā mācību priekšmetā vai tomēr ne?
Es neatbalstu viena mācību līdzekļa definēšanu. Kvalificētam skolotājam jāspēj izvēlēties mācību materiāli atbilstoši skolēniem klasē. Katra klase ir atšķirīga. Nav tā, ka labs skolotājs vienus un tos pašus mācību materiālus izmanto visu savu darba mūžu. Tādi skolotāji ir, bet es viņus neierindotu kategorijā Labs skolotājs. Es teiktu, ka ir pat noziegums mēģināt radīt vienīgo ideālo mācību grāmatu.
Jūs jau iepriekš Dienai esat teikusi, ka jāveicina profesionālās izglītības popularitāte jauniešu vidū. Kā praktiski to plānojat veicināt?
Šajā jomā jau ir ļoti laba virzība. Profesionālās izglītības iestāžu tīklā jau notikusi koncentrēšanās tā iemesla dēļ, ka profesionālā izglītība ir ļoti dārga. Ja gribam sagatavot labus automehāniķus vai inženierus, ir vajadzīga spēcīga mācību bāze, kas arī attiecīgi maksā. Tātad ir vajadzīga kvalitatīva infrastruktūra, ir vajadzīgi arī kvalificēti pasniedzēji, kuri zina ne tikai to, kas notiek attiecīgajā nozarē, bet arī prognozē, kas atbilstošajā nozarē nākotnē varētu notikt. Sadarbība starp darba vidi un skolu ir ļoti svarīga - gan vispārējā izglītībā, bet jo īpaši profesionālajā izglītībā. Ceru, ka profesionālās izglītības tīkls arī turpinās attīstīties ar mūsdienīgu infrastruktūru un kvalificētiem pasniedzējiem, kuri paši ir atvērti sadarbībai ar darba devējiem. Svarīgas ir arī kvalitatīvas prakses vietas. Ir zināms, ka tikai viena trešā daļa darba devēju ir gatavi uzņemt praktikantus. IZM kopā ar citām ministrijām saņēmusi uzdevumu nodrošināt regulējumu prakses vietu sagatavošanai uzņēmumos.
Paredzot uzņēmumam nodokļu atvieglojumus?
Tieši tā.
Kādreizējais izglītības un zinātnes ministrs Vjačeslavs Dombrovskis savulaik Dienai sacīja, ka augstākās izglītības jomā būtu nepieciešams novērst studiju programmu dublēšanos dažādās augstskolās. Kāds ir jūsu viedoklis?
Es uzskatu, ka nepieciešama lielāka augstskolu specializācija, bet nepieciešama arī konkurence. Neesmu pārliecināta, ka būtu pareizi definēt, ka tikai viena augstskola drīkst attīstīt kādu konkrētu studiju virzienu, bet es piekrītu, ka augstākās izglītības iestāžu Latvijā ir par daudz, piekrītu tam, ka augstākās izglītības tīkls ir pārāk sadrumstalots, ka augstskolas nepietiekami specializējas un tas mūsu augstākās izglītības vidi padara starptautiski nepietiekami konkurētspējīgu. Šis noteikti ir viens no tiem darbības virzieniem, kurā IZM jāstrādā, bet, protams, pašu augstskolu pretimnākšana ir ļoti svarīga. Es atbalstu reģionālo augstskolu pastāvēšanu, bet tikai tad, ja tā ir nevis vienu reģionu apkalpojoša augstskola, bet starptautiski konkurētspējīga augstākās izglītības sistēmas dalībniece. Mana tēze ir: ja reiz izglītības iestāde ir, vienalga, maza skola vai augstskola, tad tai jābūt konkurētspējīgai un labai.
Kāpēc, jūsuprāt, neizdevās projekts skolas.lv, un ko vajadzētu darīt, lai turpmāk IZM līdzīgas kļūdas netiktu pieļautas?
Šis projekts sabiedrībai bija ļoti nepieciešams, un mēs noteikti izjutīsim papildu grūtības tādēļ, ka šis projekts netika īstenots. Patlaban privātie pasūtītāji pārņēmuši nišu, kas bija paredzēta projektam skolas.lv, un mēs jau saņemam sūdzības no skolēnu vecākiem, ka vietnē e-klase.lv ir daudz reklāmu un skolēni vecāki ar to nav apmierināti, bet tas ir privāts projekts, un kā ir, tā ir.
Runājot par projekta skolas.lv neizdošanos, mans vērojums ir, ka, definējot informācijas tehnoloģiju projektus, ir ļoti svarīgi jau projekta definēšanas stadijā paredzēt pietiekamu elastīgumu projekta izstrādes laikā. Nav iespējams paredzēt precīzi, kā izskatīsies sistēma, pirms sākta tās dizainēšana, testēšana un operatīvu jauninājumu ieviešana. Līdz ar to nepieciešama elastība - plāno, izdari, secini, maini un virzies uz priekšu. Turklāt jābūt definētai skaidrai atbildībai, par ko tieši atbild projekta vadītājs un kurš ir tas cilvēks, kurš vispār redz, tā sakot, «lielo bildi» un saprot, kā projekts virzās.
Nesen sabiedrības uzmanības lokā nonāca diskutabla dzejoļa izmantošana mācību stundā Āgenskalna Valsts ģimnāzijā. Jūsu izteikumi pēc šī gadījuma liek domāt - jūs uzskatāt, ka nevajadzētu iejaukties skolotāja darbā. Tā ir?
Labā izglītības sistēmā skolotājs ir atbildīgs par mācību metožu un materiālu izvēli, skolotājs vislabāk izprot konkrēto situāciju, vislabāk pazīst skolēnus, ar kuriem strādā, kā arī vislabāk zina konkrēto skolas mērķi un izvēlas vislabāko komplektu no pieejamajiem materiāliem un vislabākās metodes. Tomēr tas nenozīmē, ka klases vide ir neaizskarama. Tas nenozīmē, ka neviens nedrīkst izteikt viedokli par to, kā strādā skolotājs, par to, kas notiek mācību stundā, tas nenozīmē, ka neviens nedrīkst ieiet pedagoga vadītajā stundā un paskatīties, kā tiek organizēts darbs. Ir normāli, ja skolas vadības pārstāvis ar skolotāju kā viens profesionālis ar otru profesionāli pārrunā diskutablu situāciju, un tajā es neredzu nevienu problēmu. Latvijā ir nepieciešama daudz lielāka atvērtība, lai skolotāji daudz vairāk ietu cits pie cita mācību stundās, vērotu citu skolotāju vadītās mācību stundas, ir nepieciešams, lai skolotāji mācītos cits no cita. Tas ir visefektīvākais skolotāju profesionālās pilnveides mehānisms, kas Latvijā diemžēl netiek pietiekami izmantots. Nedrīkst būt tā, ka skolotājs savā stundā jūtas kā cietoksnī vai arī baidās iepazīstināt ar savu darbu. Normāli ir tas, ja skolotājs ar prieku un lepnumu ir gatavs iepazīstināt ar savu darbu. Rezumējot, no vienas puses, svarīga ir skolotāja autonomija, bet, no otras puses, mācību stunda nav noslēgts cietoksnis, kurā notiekošo citi cilvēki nedrīkstētu vērtēt. Nav gan vēlams, ka situācija tiek izrauta no konteksta un nepamatoti politizēta.