Iebildu, ka toreiz viņš īsā laikā savam rezultātam summā pielika vairāk nekā 40 kilogramu, kas šobrīd diezin vai ir iespējams. «Tas ir par daudz, taču pirmā medaļa vairo motivāciju strādāt. Ir uz ko tiekties,» apņēmības pilns noteica 21 gadu vecais sportists. Albānijā bija iespēja pacīnīties arī par godalgu summā, taču pievīla tehnika raušanas disciplīnā, turklāt sportists ar treneri Eduardu Andruškeviču nolēmuši pārlieku neriskēt grūšanas disciplīnā. Svarīgākie starti Artūram vēl priekšā.
Cik smaga ir no Albānijas pārvestā medaļa?
Pati medaļa nav īpaši smaga, bet tā ir īpaša, jo tā man ir pirmā starp pieaugušajiem. Baigi labi.
Pirms izbraukšanas teici, ka vajadzētu izcīnīt medaļu, taču droši vien biji domājis, ka summā, nevis atsevišķā disciplīnā?
Jā, turklāt cerēju pacīnīties arī par medaļu raušanas, ne tikai grūšanas disciplīnā. Pieteikumu rezultāti bija pietiekami blīvi, tāpēc uzskatu, ka varēju cīnīties arī par otro vai trešo vietu summā. Nolēmām pārlieku neriskēt arī pēc neveiksmīgā trešā mēģinājuma raušanā, bet turēties pie sākotnējā plāna.
Kāpēc trešais piegājiens neizdevās?
Pieļāvu pārāk daudz kļūdu. It kā treniņos viss bija kārtībā, bet sacensībās jau lejā neizturēju pareizo leņķi. Pārāk ātri gribēju visu izdarīt. Pirmais cēliens bija labs, bet jau otrajā jutu, ka lejā kļūdījos, lai gan tas netraucēja pacelt. Pēc tā gan nolēmu trešajā mēģinājumā neiet uz iepriekš plānotajiem 180 kilogramiem, bet celt 178 kilogramus.
Joprojām problēmas sagādā tehniskais izpildījums?
Jāatzīst, ka raušana nav mans mīļākais vingrinājums. Tajā, protams, nozīme ir ātrumam un spēkam, bet svarīgākā ir tehnika. Pašlaik raušana nedaudz bremzē manu attīstību, tāpēc jāstrādā pie tās.
Kas tieši sagādā problēmas?
Ir tā, ka pie pareizā leņķa ātrāk nogurst, taču tā var pacelt lielāku svaru. Visu laiku jāstrādā, lai ķermenis iegaumē to pareizo trajektoriju. Nepieciešama arī lielāka intensitāte, un nevar iet vieglāko ceļu. Tad rezultātu uzlabot neizdosies un par augstākajām vietām kopvērtējumā necīnīšos. Jau pašam ap dūšu paliek nelāgi, jo otro gadu tas rezultāts raušanā praktiski stāv uz vietas. Dažkārt jātiek galā arī ar slinkumu.
Grūšana tev ir mīļāka, un arī rezultāts tajā aug straujāk!
Tajā vairāk nosaka spēks. No krūtīm esmu cēlis arī 225 kilogramus, tāpēc šoreiz gan 220, gan 222 iznāca visai pārliecinoši. Par to arī lielākais prieks. Patiesībā jau pagājušajā vasarā olimpiskajās spēlēs varēju grūšanā sasniegt daudz lielāku svaru, taču pietrūka pieredzes. Biju par daudz neapdomīgs un steidzīgs. Gribēju visu izdarīt ātrāk, tāpēc neizdevās. Šoreiz personiskajam rekordam pieliku klāt septiņus kilogramus, kas nebūt nav maz. Tāpēc ar startu šajā čempionātā esmu apmierināts.
Kādi ir tavi mērķi šīs sezonas nākamajos svarīgajos startos - universiādē Kazaņā un pasaules čempionātā Vroclavā?
Negribu skriet notikumiem pa priekšu un koncentrēties un konkrētiem rezultātiem vai svariem. Gatavojoties šiem startiem, vēlos vairāk pastrādāt pie raušanas disciplīnas un vairāk pastrādāt savas fiziskās kondīcijas uzlabošanai. Eiropas čempionātā, paskatoties uz saviem pretiniekiem, dažkārt aizdomājos, kur man tas ir iekšā. Apjoma ziņā esmu mazāks par viņiem, bet ceļu vairāk. Centīšos attīstīt muskuļus, lai būtu izturīgāks un stiprāks. Svarīgi arī visu darīt tā, lai būtu mazāk traumu, kas iepriekš krietni patraucējušas.