Jāsaņemas, jo pielūdzējs taču daudz jaunāks - Glorijai vienpadsmit gadu, Moto-Moto tikai seši vai septiņi. Moto-Moto pēc sātīgām vakariņām pārņem iekāre, viņš mācas Glorijai virsū ar gluži skaidriem mērķiem, taču bruņurupuciene nav noskaņota zemūdens seksam. Vēl mirklis, un lietā tiks likti zobi! Moto-Moto šādu atšūšanu jau pieredzējis, tāpēc met mieru - ar varu mīļš nebūsi!
Izstrādāja megaprojektu
Kristīne Timpare ilgus gadus strādāja dzīvnieku SOS un patversmē Līčos, tagad viņa ir veterinārārsta asistente klīnikā FrančeskaVet. Savu draugu Jāni Grašu viņa pirms diviem gadiem sastapa dzīvnieku patversmē, kur puisis bija atnācis piepalīdzēt. Kristīne nezināja, ka Jānim mājās ir divi bruņurupuči. Meitene atzīstas, ka rāpuļi viņai ne īpaši patikuši, jo «esmu suņu cilvēks», bet šie taču savējie! Tagad, kamēr rit kapitālais remonts viņu dzīvoklī Krišjāņa Barona ielā, visi četri dzīvo Ulbrokā.
Jānis stāsta, ka pirms trīspadsmit gadiem iegādājies divus sarkanaušus. Taču reiz, enerģiski ņemoties pa akvāriju, viens no rupučiem nejauši pagriezis temperatūras regulatoru. Mājinieki to pamanīja par vēlu - Glorija izturēja karstumu, bet otrs rupucis gāja bojā. Tad Jānis Glorijai iegādājās citu rotaļu biedru - piecus gadus jaunāko rupuci Moto-Moto. Abi dzīvo zivju akvārijā, kas viņiem kļuvis par mazu, jo Glorija jau ir A4 lapas lielumā un arī Moto-Moto krietni paaudzies. Pēc visiem priekšrakstiem vienam bruņurupucim akvārijā nepieciešami 200 litri ūdens, akmeņi un sauszeme pastaigām. Kristīne stāsta: «Akmeņus salasījām jūras malā, katru nomazgājām. Ik ūdens mainīšanas reizē atkal katrs akmentiņš jānomazgā, lai nenoglumē. Ūdens jāmaina reizi divās dienās, bet Ulbrokā ūdens ir īpaši nepateicīgs visām dzīvām radībām. Tajā ir pārāk daudz dzelzs un kaļķa.»
Taču skaistajiem rāpuļiem jāpaciešas vēl tikai mēnesis. Tad viņi visi atgriezīsies mājās, kur Jānis pašlaik īsteno savu megaprojektu - iekārto bruņurupučiem individuāli pasūtītu akvāriju.
Puisis smej: «Esmu dikti slinks pēc dabas, tāpēc vienmēr izdomāju, kā lietas vienkāršot. Akvārijs būs pieslēgts kanalizācijai, un netīrais ūdens pats aizplūdīs projām. Akmeņus un rupučus mazgāsim ar dušu. Ūdensaugu akvārijā nebūs, jo rupuči tos izstumda un apēd.» Arī Kristīne tagad ir zinoša rāpuļu lietās: «Lēns kā bruņurupucis? Tas nav par šamējiem. No rīta stumda akmeņus akvārijā, skan viss dzīvoklis. Pa grīdu skrien - spēj tik noķert. Reiz ilgi meklējām Moto, kurš bija noslēpies aiz sildītāja vannas istabā. Ūdenī abi mīlējas un ķīvējas. Par laimi, nebrīvē sarkanauši nevairojoties. Bruņurupuči dzīvojot ap astoņdesmit gadiem, šie mums būs mazbērniem mantojumā jāatstāj, tāpēc par viņiem jārūpējas.»
Kristīne ar Jāni zina visus rupuču niķus un stiķus. Šie nav veģetārieši, bet gan plēsēji, ēd jūras veltes - visādus ūdens mošķīšus - mīdijas, kalmārus, garneles, astoņkājīšus, arī jēlu vistas vai liellopa gaļu. Nav mieramikas. Pirms sadraudzējās ar Kristīni, šņāca uz viņu kā čūskas. Meitene uz savas ādas izbaudījusi arī rupuču zobu asumu. Glorija Jānim reiz gandrīz degungalu nokoda. Ragos sagājuši, šie viens otram var arī rīkli pārkost. Kristīne tik un tā ir pārliecināta: «Rupuči ir mūsējie. Nevienam viņus neatdosim.»
Apdraud mūsējos
Par laimi, Glorija un Moto-Moto nokļuvuši atbildīgu saimnieku rokās. Bieži tā negadās. Rīgas zoodārza Informācijas nodaļas darbinieks Māris Lielkalns zina teikt, ka sarkanausu bruņurupuči - cilvēku mirkļa iegribu upuri - atrasti gan Vidzemes jūrmalā, gan Mārupītes krastā, gan Daugavpilī, gan atkritumu konteinerā. Redz, zooveikalos rupucīši ir tik skaisti - kā mazi divlatnieki. Tikai vēlāk atklājas, ka piecu gadu laikā rupucis izaudzis kā zupas šķīvis un tam vajag lielu akvāriju, kopšanu un barību, kas nebūt nav lēta. Un tā - astoņdesmit gadu garumā? Cilvēks saprot, ka viņam tas nav vajadzīgs, un no sava plēsonīgā rāpuļa atbrīvojas, to vienkārši izmetot brīvā dabā. Māris Lielkalns ir nikns: «Sarkanausu bruņurupuči un pašlaik modē nākošie viņu radinieki dzeltenausu bruņrupuči ir ļoti žigli un uzmanīgi. Turklāt viņi Latvijā var veiksmīgi pārziemot. Dzīvnieku pētnieki sarkanausu bruņurupučus ierindojuši simts visinvazīvāko dzīvnieku sugu skaitā, kas labi spēj pielāgoties apkārtējiem apstākļiem un ietekmēt vidi, reāli apdraudot arī mūsu lēnīgā Eiropas purva bruņrupuču nākotni. Turklāt neviens jau nezina, «kas tam lācītim vēderā». Svešie var sekmēt dažādu Latvijai neraksturīgu parazītu un slimību nonākšanu vidē, un tad mēs nokļūsim lielas katastrofas priekšā.» Labi vēl, ja cilvēki ir apzinīgi un atnes sev par nastu kļuvušo rupuci uz zoodārzu. Pašlaik zoodārzā iekārtota bruņurupuču patversme. Tāpat kā citās dzīvnieku patversmēs, arī Rīgas zoodārzā interesenti var pieteikties uz pamestajiem bruņurupučiem. Tādos gadījumos ar cilvēku tiks noslēgts līgums, un jaunajiem īpašniekiem būs jārēķinās ar speciālistu kontroli, jo dzīvnieks tik un tā paliks zoodārza īpašums.