Pats dziedātājs, kurš dzied vadošās basa lomas nozīmīgākajos operteātros pasaulē, tajā skaitā Londonas Koventgārdenā, Vīnes Valsts operā, Milānas _La Scala_, Maskavas Lielajā teātrī, Marijas teātrī, Bavārijas Valsts operā, Parīzes operā u.c., dārdinot labsirdīgus smieklus, teic, ka daudz labprātāk Vāgneru dzied Rīgā, nevis Vāgnera festivālā Baireitā. Viņš to pierāda darbos: šovakar LNO vēlreiz dziedās _Klīstošajā holandietī_, savukārt Baireitai nākamo piedāvājumu atteicis: «Esmu tur pavadījis jau četras spraiga darba pilnas vasaras. Pietiek!»
Taisnību sakot, arī festivāls Rīgā vēl nesen nav bijis viņa plānos. «Viss sākās ar to, ka Latvijas Nacionālā opera mani uzaicināja šovasar dziedāt viesizrādēs operas dienās Kuresārē Sāremā salā Igaunijā. Šajā pašā iestudējumā! Kad interesējos, vai Rīgā pirms tam būs kāds mēģinājums, man piedāvāja uzstāties Rīgas Operas festivālā. Ieskatījos kalendārā - jā, esmu šajā laikā brīvs.»
Izrāde, kurā viņš iekļāvies Rīgā, pieredzējušajam solistam ir jau deviņpadsmitais Klīstošā holandieša iestudējums. Astoņpadsmito viņš dziedājis Baireitā 2006.gadā. Tad licies, ka nu jau ir gana, laiks teikt: adieu, Daland! «Atteicu dziedāt šo lomu iestudējumā Ķelnē 2012.gadā, taču, redz, tā arī neesmu varējis no šīs lomas atvadīties. Pirmoreiz to dziedāju 1977.gadā Somijas Nacionālajā operā somu valodā. Tolaik šī loma man nebija piemērota, jo man vēl nebija labas tehnikas, lai tiktu galā ar augsto tesitūru. Biju jauns un nekādi neizskatījos kā Dālands - tēvs! Tagad gan man šī loma patīk, jo tā ir brīnišķīga itāļu mūzika - kaut arī vācu valodā. Jaunais Vāgners vēl rakstīja itāļu mūzikas stilā,» viesis pārtrauc runāt un iedziedas... «Es šajā operā esmu vienīgais normālais cilvēks uz skatuves, jo Holandietis ir rēgs, Zenta ir apmāta, un Ēriks ir tenors. Vienīgi Dālands ir vīrs, kurš stingri stāv uz zemes - rūpīgs ģimenes tēvs, biznesmenis. Man patīk, ka šajā lomā tik būtiska ir arī aktierspēle. Mēs to tā apspriedām ar Airu Rūrāni, kura debitēja Zentas lomā. Viņa ir ļoti liels talants,» vērtē J.Rihanens, kurš sadziedājis ar daudzām Zentām. «Īpaši spilgta bija sastapšanās ar Ingridu Bjeneri - tās pašas paaudzes dziedātāju kā leģendārā Birgita Nīlsena. Toreiz, kad 1986.gadā dziedājām kopā, viņai bija 62 - tik, cik man tagad, un man bija tik dīvaini dziedāt: «Zenta, mans bērns!» Bet viņas balss bija perfekta, tā nebija «novalkāta»! Tāpēc, ka viņai bija ļoti laba skola,» uzsver somu bass. Vokālās skolas nozīmi viņš arī uzsvēris meistarklasēs, kuras še sniedzis vairākiem LNO solistiem. «Galvenais ir dziedāt brīvi, neforsēt, ļaut balsij dabiski plūst. Nedziedāt ar spēku!» Pašam uz mūžu atmiņā iegūlis viņa skolotājas teiktais: «Jako! Tev ir lieliska, dabas dota balss. Bet, lai ar to ko izteiktu, tev perfekti jāspēlē šis «instruments». Tikai tad tu spēsi dziedājumā ielikt dzīvu, izjustu vēstījumu.» Diemžēl bieži gadoties dzirdēt dziedātājus, kuriem ir labas balsis un tehnika, taču sniegums tā arī neko neizsaka. «Tas ir ļoti skumji, vai viņi maz saprot, par ko dzied?» J.Rihanens saviem skolniekiem iesaka pirms izrādēm nosnausties - lai balss nebūtu nogurusi. «Gadās dziedāt arī slimam vai sēru brīdī, taču klausītāju neinteresē tavas privātās problēmas,» Jako Rihanenam nācies Vīnē dziedāt komisku lomu tikai dažas stundas pēc ziņas saņemšanas, ka nomiris dēls...