Turpretī citi ir pārliecināti, ka, pat neraugoties uz ievērojamajiem eksporta apjomiem, kurināmā pietiks - aptrūksies krūmu šķeldas ieguvei, audzēs šim mērķim ātraudzīgos kārklus. Ārzemju investori, kas vēlas to darīt, jau izrādījuši interesi, taču šim mērķim pietrūkstot lielu zemes platību vienkopus.
Pārmetumi nepamatoti
Latvijas Siltumražotāju uzņēmumu asociācijas izpilddirektors Andris Akermanis intervijā aģentūrai LETA izteicies, ka, turpinoties «zaļās enerģijas» bumam un turpinot būvēt koģenerācijas stacijas un šķeldas katlumājas, Latvijā tiek prognozēts trīskāršs šķeldas patēriņa pieaugums. Eksperts uzskata, ka būtisks šķeldas apjoms tiek eksportēts un vienīgais veids, kā apturēt eksportu, ir celt cenu iekšējā tirgū, paužot cerību, ka šķeldas pietiks visiem. Vienlaikus gan viņš norādījis, ka šķeldas kopējais apjoms Latvijā ir pietiekams, tomēr šķeldas cenai ir tendence pieaugt, pēdējo piecu gadu laikā tā ir dubultojusies.
Savukārt Latvijas Biomasas asociācijas valdes loceklis Didzis Palejs ir pārliecināts, ka Latvija spēs apgādāt pati sevi ar nepieciešamo šķeldu arī tad, ja tiks attīstīti lielie biomasas projekti. «Pat ja visu enerģiju ražotu no biomasas, mūsu valstī pieejamie resursi trīs reizes pārsniedz teorētisko patēriņu, un tas vien apliecina, ka biokoģenerācijas stacijām Latvijā ir nākotne. Bažām par to, ka jau tuvākajā nākotnē varētu pietrūkt izejvielu, nav pamata,» uzskata eksperts.
Sarunā ar Dienu D. Palejs skaidro, ka Latvijā gadā iegūst 3-4,5 miljonus cieškubikmetru malkas, kā arī apmēram tikpat daudz blakusproduktu, to skaitā šķeldu, skaidas un mizu. Vēl ap miljonu kubikmetru šķeldas iegūst no krūmiem ceļu un lauku tīrīšanas rezultātā. Tādējādi kopējais Latvijā iegūstamais enerģētiskās koksnes apjoms ir 8-8,5 miljoni cieškubikmetru gadā. Pēc aptuvenām aplēsēm patlaban no visa tā Latvija eksportē ap 2 miljoniem kubikmetru enerģētiskās koksnes.
Iegūtais koksnes apjoms atbilst ap 20 teravatstundām enerģijas. Salīdzinoši - elektroenerģijas patēriņš Latvijā ir ap 7 teravatstundām gadā. Ja ņem vērā arī papīrmalku, kuras apjoms ir ap 3,5 miljoniem cieškubikmetru gadā, tad kopējais enerģētiskās koksnes energoresurss ir ap 30 teravatstundām gadā. Turklāt iekšējā tirgū enerģētiskās koksnes patēriņš ir vēl mazāks nekā eksportētais apjoms. Tādējādi pārmetumi, ka vietējā tirgū trūkst koksnes kurināmā, ir pilnīgi nepamatoti.
Spiesti eksportēt
D. Palejs skaidro, ka vietējā tirgū šķelda maksā 8-9 latus kubikmetrā, savukārt eksportējot šķeldas cena ir aptuveni 6 lati par kubikmetru. Tomēr šķeldas ražotāji to pat esot spiesti eksportēt, jo vietējā tirgū ir ierobežota konkurence un nestabils noiets, papildus tam škeldas piegādātājiem bieži vien ir jārēķinās ar maksājumu disciplīnas problēmām. Norēķinu periods par piegādāto šķeldu bieži vien ievelkoties no dažiem mēnešiem līdz pat gadam.
Tādējādi, attīstoties koģenerācijas stacijām, tādām kā, piemēram, šobrīd tiek īstenots Fortum Jelgava projekts, Latvijas Biomasas asociācijas valdes loceklis D. Palejs paredz eksporta apjomu atgriešanos vietējā tirgū, turklāt šķeldas cenu lēciens var arī nenotikt. Uzņēmums Fortum Jelgava plāno līdz ar 2013. gada apkures sezonu uzsākt darbu jaunajā biokoģenerācijas stacijā. Sākotnējie aprēķini liecina, ka stacija spēs nodrošināt 85% no pilsētai nepieciešamā siltuma, un tā patērēs apmēram tūkstošus kubikmetru šķeldas. Uzņēmums plāno šo apjomu iegūt tepat Latvijā.
Pārāk liels gāzes lobijs
Šobrīd Latvijā tiek īstenoti vēl vairāki ievērojami šķeldas katlu māju un koģenerācijas stacijas izbūves un attīstības projekti. Viens no tādiem ir Rīgā, kur, Rīgas siltums realizējot divus iesāktos projektus siltumcentrālēs Zasulauks un Ziepniekkalns, plāno palielināt atjaunojamo energoresursu īpatsvaru uzņēmuma kurināmā bilancē līdz 20%.
A. Akermanis gan iebilst zaļo popularizētajam viedoklim, ka Rīga būtu pilnībā apsildāma ar šķeldu, uzskatot, ka tas prasīs mobilizēt pārāk lielus kurināmā apjomus Rīgā, noplicinās reģionu apgādi ar vietējo kurināmo un cels šķeldas cenu. Tāpat šāds projekts prasītu lielus ieguldījumus loģistikā un infrastruktūrā. Tam nepiekrīt D. Palejs, norādot: lai apkurinātu visu Rīgu ar biomasu, ir nepieciešami 1,5 miljoni cieškubikmetru šķeldas gadā. Tas nozīmē, ka, lai apkurinātu pilsētu, kurā dzīvo puse no Latvijas iedzīvotājiem, vajag mazāk par 20% no Latvijā iegūtās enerģētiskās koksnes.
Arī argumentiem par autotransporta radīto piesārņojumu un loģistikas problēmām D. Palejs nepiekrīt, norādot, ka, piemēram, Bolderājas mezglā, kas aizņem 1 kvadrātkilometru platību, gada laikā iziet cauri ap 3 miljoniem kubikmetru enerģētiskās koksnes. D. Palejs uzskata, ka, gluži otrādi, Rīgas pāreja uz šķeldas apkuri samazinātu biomasas eksportu, kas savukārt samazinātu ostu noslogojumu un attiecīgo smagā autotransporta plūsmu Rīgas centra daļā.
Palejs uzskata, ka, visticamāk, šķeldas apkurei pretojas gāzes lobijs un ar to saistītās aprindas.
Biomasas koģenerācijas stacijas būvniecība bija plānota arī Ludzā, taču projekta īstenošana ir apturēta. E. Vīgants uzskata, ka viens no būtiskajiem iemesliem ir efektivitāte un zems lietderības koeficients. Eksperts norādīja, ka Jelgavas projekts jau uzskatāms par lielu, tur paredzēts pielietot ļoti labu tehnoloģiju ar Latvijā līdz šim maz izmantotu biomasas sadedzināšanu ar verdošo slāni, kas ļauj pārstrādāt ļoti dažādas kvalitātes izejmateriālus.
Arī elektroenerģija tiks iegūta ar augstāku efektivitāti. Taču Ludzai nepieciešamās jaudas šādas modernas tehnoloģijas neatļauj pielietot. Tomēr E. Vīgants uzskata, ka nākotnē maza izmēra biomasas koģenerācijas stacijām noteikti ir perspektīva.