Atzīmējam divdesmit trešo gadskārtu, kopš Latvijas Republikas Augstākajā padomē pieņēma deklarāciju «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu», kas mums pazīstama kā 4. maija deklarācija. Kā jebkura jubileja - tas ir iemesls nedaudz pavērtēt sevi, atskatīties pagātnē un arī padomāt par nākotni. Un, protams, kā jau pie latviešiem, arī paburkšķēt.
Tad par tiem burkšķētājiem. Pirmkārt, par tiem «kaktu vēsturniekiem», kas šad un tad nāk klajā ar atklāsmēm, ka 4. maijs nekāds sevišķs varoņdarbs jau nu nebija, visu tāpat «sakārtoja CIP un KGB», Bušs ar Gorbačovu, viss «tāpat būtu noticis» u. tml. Protams, vēsturiskais konteksts - PSRS sabrukšana - bija svarīgs. Taču tādu mazu tautu kā latvieši gadījumā tas ir tikai loģiski. Arī 18. novembra republika radās situācijā, kad Pirmais pasaules karš un revolūcija Krievijā bija pamatīgi izārdījusi Eiropas karti. Vai varēja būt citādi? Varēja gan - jo 4. maija deklarācijas galvenā nozīme bija ne tikai tā, ka tā pieteica neatkarību, bet galvenokārt tā, ka tā pasludināja vēsturisko pēctecību un tieši 18. novembra republikas atjaunošanu. Starp citu, ne visiem tas toreiz likās pašsaprotami, arī ne visiem mūsu ārzemju draugiem. Un, ja tas nebūtu noticis, viss varēja izvērsties citādi. Latvija, iespējams, būtu neatkarīga valsts, tomēr ne ES un NATO sastāvā, bet gan, piemēram, NVS sastāvā - kā tagad Baltkrievija vai Ukraina. Un tieši tāpēc 4. maija deklarācija ir vēsturiski nozīmīga.
Tāda otra konstanto burkšķētāju suga ir tie, kas mīl vaimanāt - 4. maija ideāli esot nodoti, «viss nesanāca tā, kā bija domāts»... Te nu tomēr jāspēj uz lietām paskatīties ar vēsu prātu. Ne pirmie un ne pēdējie mēs veidojam savu neatkarīgu valsti. Un nevienai tautai vēl nav izdevies sev izveidot tādu valsti, kur burtiskā nozīmē visi var to vien darīt, kā «laimē dziedāt un diet». Pat igauņiem, lai kā arī mums patiktu dažkārt mitoloģizēt viņu panākumus un labākumu par mums, latviešiem. Mēs esam pievienojušies Rietumu civilizācijas saimei, bet arī šai civilizācijai (tāpat kā ikvienai citai) savu problēmu netrūkst un Dieviņš nepārtraukti gādā, lai dzīve nebūtu garlaicīga. Tāda ir dzīve. Nu jā - kāds var teikt, bet mēs vēl aizvien nedzīvojam kā Vācijā. Piekrītu, labklājības izaugsmes tempos mēs tiešām esam pārrēķinājušies. Bet tas, ka «kā Vācija» nedzīvo ne tikai neviena no bijušajām sociālistiskajām valstīm, bet arī nebūt ne visas vecās Eiropas valstis, parāda, ka acīmredzot tam ir arī kādi objektīvi faktori. Ekonomiskās izaugsmes vagas dzīšana nav no tiem vieglākajiem darbiņiem, un, kā izrādījās, tā nebūt nav sprinta distance. Vai tad mēs būsim tie mīkstmieši, kas netiks pie otrās un, ja vajadzēs, arī trešās elpas, lai dzīvotu galu galā ne tikai kā Vācijā, bet arī labāk nekā Vācijā.
Bet ir viena trešā kategorija burkšķētāju, kas ir daudz indīgāka par visām pārējām. Tie ir tie, kam patīk baidīties un patīk biedēt - ar Krieviju, ar Putinu, ar «cietajām» un «mīkstajām» varām un piektajām kolonnām.
Šajā sakarā atļaušos atcerēties vienu diezgan pavulgāru anekdoti. «Sēž večiņa parkā uz sola un kliedz: «Palīgā, palīgā, mani varo!» Pieskrien cilvēki un jautā: «Kas jūs varo?» «Nu nē,» paskaidro večiņa, «pirms piecdesmit gadiem varoja.» Uz jautājumu, kāpēc tad večiņa kliedz tagad, viņa atbild: «Bet patīkami atcerēties!»» Infantila anekdote? Nu piedodiet, bet, kad es dzirdu kārtējās «krievi nāk!» izpausmes, lasu, ka «prokremliskie spēki pārņems Latvijas pilsētas», «pazaudēsim Rīgu, pazaudēsim Latviju», kad redzu draudīgo Putina ģīmi Vienotības klipā, dzirdu, ka Krievija mūs noteikti grib atgūt, tāpēc trenējas bombardēt ar atombumbām Dāniju, un vēl visādas līdzīgas lietas, šī anekdote man vienmēr ienāk prātā. Tāda Stokholmas sindroma cienīga mazohistiska saldkaisle attiecībā uz Krieviju.
Bet, ja bēdīgus jokus pie malas, īstenībā baidīšanās nav nekāda anekdote. Jau Senās Romas karavadoņi zināja, kā savi leģioni jāizkārto, kādi bruņu un zobenu žvadzēšanas trokšņi ir jārada, lai iedvestu pretiniekam bailes. Iedvest otrai pusei bailes - tā jau ir gandrīz uzvarēta kauja. Baidīties nozīmē zaudēt kauju jau pirms kaujas. Runājot Saeimā organizētajā seminārā par politiskās nācijas veidošanos Latvijā, Egīls Levits izteicās, ka viena liela problēma ir latviešu zemā pašapziņa. Un jebkurš psihologs jums paskaidros, ka baidīšanās ir viena no zemas pašapziņas pazīmēm. Mēs jau varam, cik gribam, pulcēties Dziesmu svētkos, celt rokas uz augšu un skandināt: «mēs esam stipri, mēs esam vareni», bet, ja hroniski baidīsimies ne tikai no savas kaimiņu valsts (kas, gribam to vai ne, nekur no kartes nepazudīs), bet arī no daļas mūsu pašu valsts iedzīvotājiem, tā roku celšana tāda komiska fizkultūra vien būs. Nemaz nerunājot par to, ka baidīšanās vispār ir ļoti slikts padomdevējs, kur nu vēl tik nevienkāršā lietā kā attiecības ar Krieviju.
Pirms divdesmit trim gadiem 4. maija deklarācija bija latviešu nacionālās drosmes akts. Situācijā, kad mūsu gaisa telpu vēl nesargāja NATO lidmašīnas un krievu tanki patiešām bija Rīgas pievārtē. Tātad mākam nebaidīties un, apzinoties riskus, darīt lietas, kas mums pašiem vajadzīgas…