Baiba. Man ir bērniņš ar Dauna sindromu. Grūtniecības laikā veica skrīningu, kas neapstiprināja šo diagnozi. Kad bērns piedzima, dakteri teica, lai atsakos. Vienīgais, ko ārste paskaidroja, ka mammu un tēti viņš pazīs. Problēma ir sabiedrības un ārstu attieksmē, cilvēku neinformētībā. Mans bērns ir ar smagu atpalicību, bet dzīvespriecīgs, mīļš un ļoti labestīgs. Protams, dzīve ar šādu bērnu ir daudz grūtāka, bet pie tā ir vainīgs valsts niecīgais atbalsts...
selīna. Es nezinu, kā darītu, ja man piedzimtu slims bērns bez iepriekšēja atzinuma un nezinu arī, ko darītu, ja man pateiktu, ka būs slims bērns. Nezinu, tāpat kā to iepriekš nezina neviens...
Inese. [..] Arī dzīves laikā bērns var saslimt ar smagām slimībām, kas izraisa traucējumus uz mūžu - drīz kādam ienāks prātā, ka arī šādu bērnu varētu likvidēt.
Laurīna. Šie katra indivīda saglabātāji man ir apriebušies līdz beidzamajam. Lai taču viņi paši laiž pasaulē tos slimos un mokās visu savu vienīgo dzīvi, kaut pa zemi rāpodami, taču viņiem nav nekādu tiesību apspriest citu cilvēku izvēli nesabojāt savu dzīvi.
Ubagotāji sola pozīcijas neatdot, Diena, 12.07.2012.
Vita. Noskatījos, kā sieviete ubagoja - ģīmis kā uz nāves robežas, dreboša roka ar konservu bundžiņu. Pienāca divi veči (pēc izturēšanās - savējie) un laikam prasīja naudu. Tantei ģīmis pārvērtās, visi strīdējās. Kad abi aizgāja, sievietes seja atkal pieņēma sāpju izteiksmi.
phe. Ubagošanai nav nekāda sakara ar nabadzību. Tā ir iespēja nopelnīt uz lētticīgu cilvēku rēķina.
Pavisam vienkārša pieredze. Ubagam iedot nevis naudu, bet maizes klaipiņu. Cik no viņiem ar prieku to pieņems?