Taču tikšanās laikā ar Nobela prēmijas laureāti izjutu mazu vilšanos nevis par Milleres darbu, bet kreņķējos par it kā menedžmentiskiem smalkumiem - kāpēc prēmija nav piešķirta latviešiem, kuri taču arī rakstījuši tieši par to pašu - par gulagu? Kāpēc ne Aleksandram Pelēcim? Kāpēc ne Melānijai Vanagai vai Sandrai Kalnietei, kuras _Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos_ ir visvairāk tulkotā latviešu literatūrā pēdējā desmitgadē. Mūsējie arī ar tādu pašu asinssāpi aprakstīja pēckara periodu! Varbūt mēs Latvijā, Baltijā jau divdesmit neatkarības gados esam tā noguruši no tēmas par gulagu, pēckara šausmām, ka vairs nespējam par to runāt, ka negribas ne lasīt, ne rakstīt, ne citiem vēstīt. Eiropai un pasaulei, kā redzams, jaunatklājums ir kā, Herta Millere to uzrakstījusi un kā vēstījusi.
Laima Muktupāvela, rakstniece
Kārlis Vērdiņš,
dzejnieks
Ejot uz Hertas Milleres lasījumu, baidījos, ka viņa varētu uzsvērt politisko stāju kā rakstnieka galveno misiju, - esam pieraduši līdzīgus uzskatus dzirdēt no vairākiem Austrumeiropas autoriem. Par laimi (vai drīzāk - pats par sevi saprotams), Milleres kaislība ir rakstniecība, un arī Mazajā ģildē viņas galvenā uzmanība bija pievērsta rakstīšanas procesam - gan pētnieces azartam materiāla vākšanas stadijā, gan sevis nežēlošanai, līdz kaulam iepazīstot aprakstāmā subjekta sajūtas, gan ilgajai grāmatas rakstīšanas gaitai, kurai seko gluži cilvēcīga nevēlēšanās pārāk drīz atkal iejūgties jaunā lieldarbā. Pēc šāda lasījuma atpakaļceļa vairs nav - grāmata obligāti jāizlasa!