Par Dziesmu svētkiem uzrakstīt nav iespējams. To tāpat nesapratīs neviens, kas tajos nav bijis. Es nevaru nodziedāt Tigula dziesmu. Ielikt Dziesmu svētku gājiena enerģiju. Nodot kopkora sajūtu. Varbūt tikai tam nelatvietim, kas pats ir bijis klāt Dziesmu svētkos, es varu paskaidrot, ko latviešiem nozīmē Dziesmu svētki. Bet, ja viņš ir bijis klāt, viņš to tāpat ir sapratis. Bez vārdiem.
Lai gan dziesmām, ko dzied Dziesmu svētkos, ir vārdi, Dziesmu svētku sajūtai nav vārdu. Sajūsma ir viens vārds, ja vienā vārdā vajadzētu raksturot XXV Vispārējos latviešu dziesmu un XV Deju svētkus.
Šie Dziesmu svētki ir salīdzināmi ar to emocionālā pacēluma vilni, kas bija XX Dziesmu svētkos 1990. gadā, kuri notika «uz Latvijas neatkarības sliekšņa», kā to raksturoja rakstniece Nora Ikstena, kas, saskaitījusi visus Dziesmu svētkus, nosauca tos par divdesmit pieciem mūsu tautas «sirdsbalsības» atskaites punktiem.
Neesmu rakstnieks un nezinu, kas ir «sirsbalsība», bet es redzu cilvēku acis. Mitrās cilvēku acis, kas izsaka visu, uz ko cilvēki cer.
Dziesmu svētki pasaka, ka Latvija mums ir vajadzīga. Politiski var dažādi pamatot, ka Latvija nav iespējama, ka mums nepieciešams tikai pievienoties un integrēties, bet Dziesmu svētki sajūtu līmenī skaidri pasaka, ko cilvēki grib.
Skarbs ir komponists Raimonds Pauls, sakot, ka nākamajā dienā svētki tāpat būs aizmirsti, sanākam, sadziedam un dzīvojam tālāk nabadzīgo dzīvi. Cilvēki nemaz tik ļoti neaizmirst. Un pierādījums ir pats Raimonds Pauls, kura dziesmu Manai dzimtenei kopkoris tāpat nodziedāja. Neskatoties uz to, ka pasākuma režisori viņu šajos Dziesmu svētkos bija paredzējuši «minimizēt», cik tikai var. Un daudz ko pasaka tas, ka Dziesmu svētku repertuārā nebija iekļauta himniskā Manai dzimtenei, bet vieta atradās Raimonda Paula dziesmai no karātavu ainas kinofilmā Vella kalpi.
Protams, ka Dziesmu svētki ir ne tikai politika, bet pat ārpolitika. Tā ik pa brīdim ieskanas motīvos līdz pat gliemežvākiem, it kā džungļu skaņām un globalizējošiem latīņamerikāņu ritmiem, kas nav nejauši, vai, «lai jautrāk», bet ir zināma nodeva. Tomēr kopsajūta visu to atsver.
Viena lieta ir mākslīgais kultūras kanons jeb kods, kurā latvieti grib iedzīt elite krievam vai baltvācietim, komunistam vai globalizatoram par prieku. Cita lieta ir latvietis, kurš atceras savu dzimteni, grib Latviju un jūt to, ko viņš jūt.
Dziesmu svētku gājiena laikā, kurš ilga sešas stundas, likās, ka latvieši ir ļoti liela tauta. Un latvieši arī ir liela kultūras tauta, kuras orķestris uz Dziesmu svētku skatuves neskan sliktāk kā Karaliskais Simfoniskais orķestris, un vispār ir grūti noticēt, ka tur spēlē amatieri. Bet tauta, kas spēj organizēt tādus svētkus, spēj arī pati pārvaldīt savu valsti.