Par Aviņonas teātra festivālā 6. jūlijā pirmizrādīto Frederika Fišbaha iestudēto Agusta Strindberga lugu Jūlijas jaunkundze ar Žiljetu Binošu galvenajā lomā lasāmas tikai noraidošas recenzijas. Kritiķi gan uzsver, ka «tas gan neattiecas uz lielisko aktrisi - viņa šajā iestudējumā kļuvusi par situācijas, t. i., režisora F. Fišbaha garām palaistās iespējas, ķīlnieci. «Iestudējums ir bez miesas un dvēseles. Viss reducēts līdz avantūrai un piedzīvojumam - noguruma un alkohola kļūdai, nekam vairāk (..). Luga ir zaudējusi savu smalkumu, psiholoģisko bagātību un dziļumu,» vērtē Le Figaro kritiķe Natalī Simona. Neveiksmes cēloņus sīkāk analizē kolēģe Brižita Salino no Le Monde. Viņasprāt, pilnīgi pazaudēta A. Strindberga 1888. gadā rakstītās lugas būtība. Savā laikā tā izraisīja skandālu, jo saimnieces izaicinošās attiecības ar savu kalpu uzspridzināja jebkādus sociālos tabu. «Šodien diez vai kāds nāk uz teātri, lai nosodītu Jūlijas jaunkundzi,» kolēģes argumentam pievienojas arī N. Simona. Kļūdu abas saskata jau dīvainajā spēles telpas izvēlē. Kas tā ir par vietu? Kur tas notiek? Kas ir šie cilvēki? Kādas ir viņu sociālās un personiskās attiecības? Balta taisnstūra telpa, fonā - bērzu stumbri kā kādā Čehova interpretācijā, skatuves avanscēnā logs, kas tiek aizvilkts ar ultramodernām virtuves žalūzijām, radot akvārija efektu - personāžu sarunas nevar īsti saklausīt. «Tas ir smieklīgi,» kritiķes nav gatavas šajā tēlainībā meklēt smalkas koncepcijas mežģīnes vai metaforas.
«Ja taisa stāstu par aprobežotu kalpu, kas mēģina izsisties uz augšu, un izlutinātas grāfienes kaprīzēm, tad tas nav interesanti,» iestudējot šo pašu lugu Jaunajā Rīgas teātrī (2004) ar Elitu Kļaviņu kā Jūliju un Alvi Hermani kā Žanu, teica režisore Māra Ķimele. «Viņi paši netic tam, ko viņi runā,» franču kritiķes sūrojas par jūtu spriedzes neesamību Žiljetas Binošas un Nikolā Bušo saspēlē. Elitas Kļaviņas Jūlija un Alvja Hermaņa Žans varbūt arī kaut ko runāja, bet tas nu galīgi nebija svarīgi - īstā saruna notika ārpusvārdu zonā, kā nebeidzams tango uz dzīvību un nāvi.
«Esmu priecīga te būt, bet esmu arī nobijusies,» pirms Jūlijas jaunkundzes pirmizrādes Aviņonā atzinās Žiljeta Binoša. «Kino ir citādi, kamera mani nebaida. Bet teātrī publikā ir nevis 500 cilvēku, bet 500 kameru, un katrai ir savs režisors,» smējās aktrise.
Jūlijas jaunkundze/Mademoiselle Julie skatāma vēl Aviņonas teātra festivālā 18.-23., 25., 26.VII. Pēc tam izrāde tiks vesta viesizrādēs līdz pat 2012. gadam. Turneja noslēgsies Londonā.