Risks nr. 1 - pareiza tulka izvēle. Ir ļoti svarīgi nejaukt, ka jaunā likuma norma regulē tikai to, ka civilprocesos turpmāk valsts obligātā kārtā nenodrošinās tulkojumu. Uz krimināllietām tas neattiecas, jo tajās cilvēktiesības prevalē pāri visam. Savukārt civilprocesā ir sacīkstes princips, un katrai pusei jārūpējas par savu gatavību aizstāvēt savas intereses. Bet jāņem vērā, ka cilvēkam, kurš varbūt vienu vai divas reizes mūžā saskāries ar tiesu jomu, ir grūti atrast jau advokātu, kur nu vēl saprast, kā piemeklēt tiesas tulku.
Nav viena kantora, kur pie ieejas būtu rakstīts «tiesu tulki».
Latvijā nav zvērinātu tiesu tulka institūta. Iestādes, kuras uzdevums būtu eksaminēt tulkus par gatavību pildīt savus pienākumus tiesu sēdēs. Attiecīgi tagad cilvēks var vērsties vai nu pie tulkošanas biroja, bet atkal - kā lai zina, pie kura, tāpat tas saistīts ar kaut kādām izmaksām, vai arī vienkārši pieaicināt kādu attiecīgas valodas zinātāju, piemēram, kaimiņu, draugu.
Viena lieta ir prasme runāt kādā svešvalodā, pavisam cita - tiesu terminoloģija, kuru arī jāprot iztulkot cilvēkam saprotamā veidā.
Tieši tā. Var šķist: kas gan tur grūts, ies un patulkos. Bet patiesībā tik vienkārši vis nav. Juridiskajai valodai ir raksturīga precizitāte, arī tulkojumam jābūt ļoti precīzam - vārds vārdā -, jo tas var radīt noteiktas sekas. Tiesnesim ir jāpieņem lēmums, balstoties uz to, kādu informāciju viņš saņēmis, bet arī personai, kam palīdz tulks, jāspēj saprast, par ko runa. Kad pats tulkoju, ļoti bieži strādāju ar krievu valodu un saskāros ar situācijām, kad cilvēks nesaprot pat vienkāršus juridiskus terminus, tulkam nākas uzreiz arī skaidrot to nozīmi.
Tiesā ir noteikts process, kas tiek vadīts specifiskā juristiem ierastā valodā. Tulkam tā ir jāizprot. Ne jau kurš katrs kaimiņš vai cilvēks, kurš domā, ka zina valodu, spēs arī saprast, ko nozīmē lietotā terminoloģija. Otra lieta - strīdus jautājuma specifika. Civilprocess regulē ļoti daudzas dzīves situācijas.
Varat nosaukt kādu piemēru, uz ko var attiekties jaunā norma?
Tie var būt darba attiecību strīdi, neizpildītas saistības, zaudējumu piedziņas, īpašuma jautājumi. Piemēram, saistībā ar automašīnas iegādi var būt strīds, ka kāda no pusēm nav ko samaksājusi, pierādījumos būs gan līgums, gan banku apliecinājumi par maksājumiem, gan pamatojumi, kā aprēķināti soda procenti utt. Vai arī, piemēram, gadījums, kad tiek apšaubīta ārstēšanas pakalpojuma kvalitāte. Tur ir ļoti daudz terminu, ko sarunvalodā nelieto. Tiesa par to uzdos konkrētus jautājumus un vēlēsies dzirdēt konkrētas atbildes. Līdz ar to izkristalizējas galvenais mīnuss - tiesa neko nevarēs darīt, lai aizliegtu nekvalitatīvu, neprecīzu tulkošanu.
Bet sanāk, ka cilvēks pats vainīgs, ka piesaistījis nekvalitatīvu tulku? Valsts var lepoties ar ietaupījumu, pārveļot atbildību par šo ļoti būtisko jautājumu uz faktiski pamatā privātpersonām.
Cilvēks, fiziska persona visvairāk riskē, līdz ar to ir arī vislielākais zaudētājs.
Var veidoties situācijas, ko zinām ar nosaukumu «pazudis tulkojumā». Cilvēks kādā tiesai nesaprotamā valodā teiks vienu, tulks kā nu prazdams to brīvi atstāstīs. Kurš būs vainīgs, ja valodas nepratējs no tā cietīs?
Tulks. Tulks tiek brīdināts par to, ka ir atbildīgs par tulkojuma precizitāti.
Bet tas arī nozīmē, ka pārsūdzība iespējama arī tulka neprecizitāšu dēļ?
Jā. Tulka pārcelšana personas atbildībā, protams, var lietas izskatīšanas procesu paātrināt, valsts uz tā var ietaupīt, bet no otras puses arī tulka nekompetence, savu spēju pārvērtēšana var radīt situācijas, kad lietas tiek atliktas, pārsūdzētas. Un arī, ja tulks būs nedrošs, nekompetents un ja viņš nepārtraukti prasīs, lai tiesa atkārto teikto, tas arī pagarinās lietas izskatīšanas gaitu.
Saprotams, ka valsts pārstāvji meklē ceļus, kā procesu paātrināt, kā ietaupīt līdzekļus, bet tajā pašā laikā arī šis nav risinājums, jo cieš kvalitāte. Tiesnesim tagad būs arī tāds kā papildu uzdevums - vērot un saprast, vai tulks savu darbu dara precīzi. Neprofesionālu tulku, kā draugi, paziņas, gadījumā īpaši aktualizējas arī jautājums par tulka ētiku.
Var sanākt, ka nevis tulko, bet pauž savu viedokli?
Jā, papildina, komentē utt. Un tas var radīt zināmu haosu izmeklēšanā.
Ja tiek tulkots valodās, ko zina tiesas sēdē esošie, var fiksēt gan neprecizitātes, gan teiktā «pievienoto vērtību». Sarežģītāk, ja runās kādās eksotiskās valodās.
Un pat ne eksotiskās. Problēmas var parādīties jau kaut vai ar franču, vācu, lietuviešu, igauņu valodu. Cilvēki Latvijā pamatā zina latviešu, krievu un angļu valodu. Vēl jāņem arī vērā, ka tiesās tulkošana notiek ļoti ātri. Sinhroni ar runāto. Arī tas mani dara bažīgu. Manuprāt, likumdevējs to īsti nav sapratis, dodot iespēju tiesā tulkot cilvēkiem bez pieredzes šajā jomā. Nav nodefinēti kritēriji, kādai jābūt tulka kvalifikācijai. Kaut iespējams, tas darīts arī apzināti, jo daudzām valodām profesionālu tulku nemaz nav.
Kas notiek, ja viena no pusēm ir cilvēks no kādas attālas valsts - atnāk uz sēdi bez tulka, jo to nav dabūjis, neko pats nesaprot?
Tiesa tiek atlikta, dodot viņam laiku sameklēt tulku.
Tā ar šo jautājumu var arī manipulēt, vilkt laiku.
Var. Ja viņš atbrauc no kādas attālākas valsts, kuras valodu Latvijā neviens nezina, neviens arī nevar pārbaudīt, vai nav ļaunprātība. Vismaz pirmajā reizē. Cita lieta, ja tādi gadījumi atkārtojas.
Šķiet, ko nu par ārzemniekiem daudz satraukties, bet tas taču var skart arī mūsu tautiešus, kas ir laulībā ar, piemēram, kādu dienvidvalstu pārstāvi un nu vēlas šķirties, vai ne?
Jā, var būt strīdi par to, pie kā dzīvo bērns, par saskarsmes tiesību noteikšanu bērnam, par kopmantas sadali. Īpaši, ja runa ir par bērna likteni, tulka izvēle var būt ļoti būtiska. Jo lietās, kas saistītas ar nepilngadīgajiem, ir svarīgi arī izskatīšanas termiņi, tiesai jāapzinās, ka lietu nevar bezgalīgi atlikt - viss, kas skar bērnu intereses, jāizskata iespējami īsā laikā.
Vai vispār tādā gadījumā pieļaujama situācija, kad valsts valodu nezinošā puse pati izvēlas tulku?
Tas ir ļoti retorisks jautājums, par ko, iespējams, nav padomāts.
Bet likumu grozījumus gatavo profesionāļi attiecīgajā jomā. Tiešām būtiskākais, tulku problēmu noveļot no valsts pleciem, bija naudas ietaupījums?
Man ir sajūta, ka nepieciešamība ietaupīt ir primārais, ko ņēma vērā. Ir ļoti daudz dažādu dokumentu, ko nākas tulkot, līdz ar to ir saprotami un objektīvi, ka valstij jādomā, kā šo slogu mazināt, bet jāņem arī vērā ar to saistītie riski, par kuriem runājām.