«Melno jostu jau nedabūšu,» pozējot fotogrāfam, noteic Osvalds. Fotogrāfs iebilst: ja šādi runās un domās, nedabūs gan! Bet Osvalds ir ambiciozs egocentriķis, kam plāni lieli - tā viņu raksturo skolas biedri. Kas zina - varbūt dabūs melno jostu. Komplektā ar sapņu auto, māju un Džeimsa Bonda reputāciju.
Ceļā uz zaļo dzīvi
Ambīcijas Osvaldam saistās ar augstāko izglītību, tā esot primārā dzīvē. «Ar vecākajām māsām brīvdienās spriedīsim, kur mācīties tālāk - varbūt uz Nīderlandi vai Dāniju. Ir jau vienalga, vai tu beidz ar piecciparu kredītu šeit vai ārzemēs. Latvijā augstākās izglītības līmenis nav tik labs. Un dzīve ārzemēs paver citas perspektīvas. Kad redzi, kā var dzīvot... Man ir svarīgi tikt uz to zaļo dzīvi, kad nav jāuztraucas par naudu, darbu, drošību.» Osvalds savu ģimeni nesauc par turīgu -mamma ir skolotāja. Taujāju, kas puisim vajadzīgs, lai sevi uzskatītu par drošu un stabilu dzīvē. «Svarīgi, lai man būtu diploms kabatā un laikam atbilstoša izglītība. Un lai darbs būtu! Lai no rīta mostoties nav jādomā, cik naudas ir kabatā. Ne jau izšķērdīgi, bet droši dzīvot.» Cik vajag jaunam puisim mēnesī? Atkarībā no tā, kur dzīvo - Latvijā mazāk. Osvalds baidās nosaukt apaļu ciparu... Viņš spriež: ja grib dzīvot Rīgas centrā, īre 150 latu mēnesī, tad vēl komunālie, tad transports. «Kādi 600 lati ir vajadzīgi, tas minimums. Pašam par to vien jādomā, neviens cits par mani nedomās. Pašam!»
Vai Osvaldu var pieskaitīt pie pareizajiem zēniem? «Visapkārt ir pilns gan ar pareizajiem, gan nepareizajiem, gan sakarīgajiem, gan nesakarīgajiem. Svarīgi, kādus cilvēkus vāc ap sevi. Man daudz zināmu tādu.... Negribas pat to vārdu lietot - topošās padibenes. Nodzērušies, nopīpējušies. Galvenais jau ir skatīties prom no viņiem.»
Lauku sindroms
Osvalds neslēpj - ja kāds cilvēks viņam nepatīk, viņš to pauž skaļi. «Es nekautrējos kādu sarkastisku piezīmi izmest, norādīt uz trūkumiem... Kā cilvēki pret mani, tā es pret viņiem.» Starp citu, internets labi palīdzot ieraudzīt tālāk par degungalu. «Man jau arī ir lauku sindroms. Bet apskatos internetā, redzu, ko cilvēki spēj sasniegt ar ierobežotiem līdzekļiem, bet ar savām spējām. Nesen viena septiņpadsmitgadīga meitene saņēma 100 tūkstošus dolāru par to, ka izveidoja vēža apkarošanas līdzekli. Paskaties un - uhhh! Uz konkrēto brīdi tas, protams, iedzen mazvērtības kompleksos, bet man ir svarīgi skatīties uz tādiem, kuri var vairāk par mani, kuri labāki par mani, un tiekties uz viņiem,» atzīst Osvalds. Kad redzams sasniedzams mērķis, tas palīdzot saprast, ka pats arī «nav tas zemē metamākais cilvēks». «Tad iestājas līdzsvars, un par sevi ir laba sajūta.» Bet kāpēc skolasbiedri Osvaldu nodēvējuši par egocentriķi? «Sev es esmu svarīgs, jā!» Un kā ar siržu laušanu? «Nē, nē, nē! Nesūdzos, bet...» Viņam ir meitene. Tāda, kādu gribētu sev blakus. Tomēr uzreiz pēc skolas beigšanas viņš negribētu sākt dzīvot kopā. «Vispirms ir jāpaļaujas uz sevi. Kad sāc dzīvot kopā, vairs nevari pieņemt lēmumus, kas būtu labi tikai tev. Tad jārēķinās ar otru. Bet tagad ir tas laiks, kad jādomā tieši par sevi. Cik ilgi? Līdz nostājies uz kājām, esi pārliecināts un stabils par sevi.»