Brīvā tirgus celmlauži
Par etalonu gāzes tirgus liberalizācijas ziņā tiek uzskatītas ASV, kurās 1978. gadā, reaģējot uz XX gadsimta septiņdesmito gadu sākuma naftas krīzi, tika pieņemts Nacionālais enerģijas akts. Viena no būtiskākajām tā sastāvdaļām bija Dabasgāzes politikas akts. Pateicoties šim dokumentam, nākamajās divās desmitgadēs ASV gāzes tirgus no stingri regulētas industrijas pārtapa par brīvu tirgu ar īstermiņa piegādēm, kurā gāzes cenas tiek noteiktas tā dēvētajā Henry Hub - gāzes vadu sistēmas krustpunktā ASV Luiziānas štatā (protams, gāzes tirdzniecība notiek ne tikai Henry Hub) -, un uz šīs cenām balstās arī gāzes cenas Ņujorkas naftas biržā. Ņemot vērā arī tā dēvēto slānekļa revolūciju un attīstīto infrastruktūru, gāzes biržas cenas ASV patlaban ir vienas no zemākajām pasaulē, vidēji nedaudz mazāk par 200 dolāriem (mazāk par 144 eiro) par 1000 kubikmetriem. Jāpiebilst, ka ASV vajadzības pilnībā nodrošina vietējā un Kanādas gāze.
Kā otrs paraugs gāzes tirgus liberalizācijai ir viena no divām lielākajām gāzes patērētājām Eiropā - Lielbritānija (lielākās gāzes patērētājas titulu Lielbritānija laika gaitā pārmaiņus dala ar Vāciju). Lielbritānijā pakāpeniska šī tirgus liberalizācija, sadalot un privatizējot lielāko daļu monopolista British Gas, noslēdzās 1996. gadā, rezultātā arī šajā valstī vidēji gāzes cena biržā ir zemāka nekā lielākajā daļā pārējās Eiropas, lai arī aptuveni divas reizes augstāka nekā ASV. Tiesa, galapatērētāju rēķinus šis fakts būtiski nav mainījis. Jāpiebilst, ka gāzes tirgus pēc šāda parauga liberalizēts arī Austrālijā un Kanādā, tas tāpat samazinājis gāzes cenas, it īpaši tāpēc, ka naftas cenas pasaules tirgū ir konstanti augstas un to kritums tuvākajā nākotnē nav gaidāms.
Cer uz cenu kritumu
Gāzes tirgus atvēršana kā daļa no enerģētikas tirgus liberalizēšanas ir arī sens Eiropas Savienības (ES) mērķis. Virzība uz to sākta jau 1988. gadā. ES uzskata, ka tirgus liberalizācija novedīs pie gāzes cenu krituma un samazinās atkarību no piegādātāju diktāta. Gāzes tirgus liberalizācijas pamatprincipi ES neatšķiras no elektroenerģijas tirgus liberalizācijas pamatprincipiem, un pēdējo savā ziņā var pat uzskatīt par pilotprojektu. Tirgus liberalizācija paredz, ka gāze tiek tirgota biržās, tās piegādātāji tiek nodalīti no pārvades un sadales tīkliem, kā arī no infrastruktūras, prasot nodrošināt brīvu piekļuvi visiem tirgotājiem. Ar ES atbalstu tiek veidota arī savstarpēji integrēta infrastruktūra, ar kuru nodrošināt reversās jeb abu virzienu gāzes piegādes sašķidrinātās gāzes termināļu piegāžu iespēju paplašināšanai.
Detalizēti plāni apvienoti ES gāzes tirgus mērķu modelī (Gas Target Model jeb GTM), kura koncepcija pirmoreiz izskanēja 2010. gada janvārī Eiropas gāzes sektora regulēšanas foruma - pusoficiālas organizācijas, kura izveidota 1998. gadā Madridē un kurā ietilpst visi lielākie vietējie Eiropas gāzes tirgus spēlētāji, kā arī Eiropas Komisijas (EK) un ES dalībvalstu nacionālo valdību pārstāvji, - sēdē, bet pilnībā tika apstiprināti kārtējā foruma sēdē 2012. gada martā. Lai arī dažas nianses vēl var mainīties, iespējams, uz šī modeļa pamata pēc Trešās enerģētikas paketes īstenošanas dzīvē parādīsies aizvien jaunas direktīvas un normatīvie dokumenti, ar kuru palīdzību agrāk vai vēlāk tiks pielikts punkts vienotā Eiropas gāzes tirgus veidošanai.
Jāpiebilst, ka ir būtiska problēma, kas neļauj likt vienādības zīmi starp gāzes un elektroenerģijas tirgiem. ES nespēj pati sevi nodrošināt ar gāzi, un vairāk nekā 60% tajā izmantotās gāzes tiek importēts, turklāt importa apjomi palielinās, un Starptautiskā Enerģētikas aģentūra uzskata, ka 2035. gadā tie pārsniegs 80 procentu.
Tirgus sadalīšana
Vīzijas līmenī GTM paredz Eiropas gāzes tirgus sadalīšanu atsevišķās zonās. Katras zonas teritorijā jānodrošina brīva gāzes tirdzniecība, balstoties uz biržas cenām. Tas gan neizslēdz iespējas piegādāt gāzi uz ilgtermiņa kontraktu pamata. Katras zonas gāzes transportēšanas sistēmai arī jābūt vairākiem savienojumiem ar blakus zonām un ārējiem piegādātājiem. Jāpiebilst, ka gāzes piegādātājiem paredzēts maksāt par «ieeju zonā», kā arī par gāzes piegāžu organizēšanu pa zonālajiem tīkliem, kuru cauruļvadu infrastruktūra ļauj piegādāt gāzi jebkuram patērētājam zonas teritorijā, turklāt samaksa ir konstanta un nav atkarīga no transportēšanas attāluma. Pēc šāda principa funkcionē, piemēram, Lielbritānijas gāzes tirgus, kurā gāzes cena tiek noteikta tā dēvētajā Nacionālajā līdzsvara punktā (National Balancing Point jeb NBP), ar to jāsaprot, ka gāze jau atrodas Lielbritānijas maģistrālajā tīklā, taču vēl nav nonākusi kādā no zonālajiem tīkliem.
Gāzes tirdzniecību zonās ierosināts organizēt īpašās biržās, par paraugu izmantojot jau esošos gāzes tirdzniecības laukumus Eiropā - tādus kā Lielbritānijas NBP vai Nīderlandes Title Transfer Facility (TTF). Plānots, ka notiks tirdzniecība un īstermiņa darījumu slēgšanu ar gāzes piegādātājiem, savukārt transporta kompānijas organizēs piegādes atbilstoši pieteikumiem par tranzīta jaudām. Visbeidzot vietējā līmenī darbosies gāzes sadales kompānijas, kas sniegs pakalpojumus savstarpēji konkurējošiem mazumtirgotājiem un piegādās gāzi galapatērētājiem.
Kopumā Eiropā iecerēts izveidot 10 zonu, kas sastāvēs no vienas vai vairākām valstīm. Atsevišķas tirgus zonas būs, piemēram, Lielbritānija un Īrija, Francija, Spānija un Portugāle, bet Baltijas valstis tiks apvienotas vienā zonā ar Somiju. Par vienpadsmito zonu, kas gan neietilpst ES, var kļūt Turcija. Galvenie zonu izveides kritēriji ir gāzes patēriņš (ne mazāk kā 20 miljardu kubikmetru gadā) un ne mazāk kā triju nozīmīgu gāzes avotu esamība.
Paredzams, ka starp zonām notiks aktīva tirdzniecība ar gāzi, sekmējot cenu izlīdzināšanos, bet perspektīvā - visu zonu apvienošanos vienotā Eiropas gāzes tirgū. Šī mērķa sasniegšanai EK plāno finansēt nepieciešamās infrastruktūras būvniecību, turklāt ekonomiskais aspekts nebūs galvenais, jo galamērķis ir vienota gāzes tirgus izveide. Jāpiebilst, ka daudzi eksperti uzskata - tālāka Eiropas gāzes tirgus integrācija novedīs arī pie gāzes transporta kompāniju apvienošanās un gandrīz 40 uzņēmumu vietā paliks tikai piecas līdz septiņas kompānijas.