Kamēr vairāk nekā 1000 pedagogu un zinātnieku pie Saeimas izsvilpj valsts budžeta projektu, kurā trūkst naudas acīmredzami vajadzīgām lietām, Kultūras ministrijas paspārnē top Mediju politikas nodaļa, kas nodarbosies ar sazin ko. Kārtējā pļāpātava? Darbavieta savējiem? Cenzūras aizmetnis?
Nekādu nopietnu cenzūru šī nodaļa ar saviem četriem darbiniekiem īstenot, protams, nevarēs. Tai arī nebūs tādu pilnvaru. Visticamāk, tā nodarbosies ar to, ka šie četri cilvēki iztērēs no Valsts budžeta 66 228 latus. Un atrakstīsies par paveikto.
Jūs zināt, ka mūsu ierēdņi ir izkopuši tādu jaunvalodas līmeni, par kuru Džordžs Orvels no skaudības kapā otrādi apgrieztos. Kad Latvijas Avīze vēlējās noskaidrot, ar ko nodarbojas nodaļa, uz kuras bāzes tiks veidota jaunā struktūra, atbilde skanēja tā: «Nodaļas funkcijas ir: izveidot atbalsta sistēmu audiovizuālās politikas labākai izstrādei un ieviešanai, sekmējot labvēlīgu vidi sabiedrības integrācijai un pilsoniskajai līdzdalībai; tā veic un līdzdarbojas pasākumos, kas sekmē audiovizuālās politikas izstrādi un ieviešanu, veicinot sabiedrības integrāciju; organizē un plāno resursu piesaisti audiovizuālās politikas īstenošanas pasākumiem.»
Iedomājieties tik! Izveidot atbalsta sistēmu politikas labākai izstrādei. Kas tas ir? Atbalsta sistēma kārtējā papīra labākai uzrakstīšanai? Šādas makulatūras ir pa pilnam. Ir absolūti skaidrs, ka tā būs pilnīgi bezjēdzīga struktūra, bet tieši tā arī birokrātija vairojas un aug. Meklē vietas jauniem birokrātiem, kas rada jaunu birokrātiju. Mūsu valsts jau ir aizrijusies no šiem papīriem, ko ražo ierēdņi ar vienu mērķi - pierādīt savas darbvietas vajadzību.
Taču žurnālisti un mediju eksperti jau sākuši runāt par cenzūru. Un žurnālistiem ir taisnība. Ar cenzūru var nodarboties NEPLP, tai ir tādas iespējas, jo tā dala valstij piederošo mediju naudu. Šai ministruktūriņai nekādu iespēju nebūs. Taču precedents nav jāpieļauj.
Šodien nodaļa ar četriem darbiniekiem, rīt ar 40, parīt patiesības ministrija ar 400 darbiniekiem. Šodien tiesības par 66 tūkstošiem latu ieteicošu papīriņu uzrakstīt. Politikas līnijas veidot, tā teikt. Rīt - pētīt un vētīt žurnālistus, viņu rakstus, tēmas, veidot vēlamo un nevēlamo žurnālistu sarakstus, noteikt pareizās un nepareizās tēmas. Reāli cenzēt.
Varbūt valsts iestādei ir tiesības veidot valstij piederošo mediju politiku, jo grozi, kā gribi, sauc valsts televīziju par «sabiedrisko», bet valsts televīzija tā vien ir, ja pieder valstij.
Taču kādu mediju politiku valsts var veidot privātos medijos? Privātās avīzēs. Privātos televīzijas kanālos. Privātos portālos. Tas atgādina autoritārās Ķīnas mēģinājumu cenzēt internetu.
Kā valsts var noteikt, kāda medija politika būtu jāīsteno Dienai, TVnet vai, teiksim, žurnālam Ir. Piedodiet, privāts medijs var īstenot tādu politiku, kādu grib. Būt labējs vai kreiss, sarkans vai dzeltens, ievērot kvalitatīvas žurnālistikas principus vai ignorēt tos. Robeža ir likums. Viss, kas nav aizliegts, ir atļauts.
Žurnālistu neētiskā rīcība var aizskart kādas personas cieņu un godu? Jā, var. Taču tam ir domāta tiesa. Lūdzu, vērsieties tiesā. Tiesa izlems, kam ir taisnība vai nav. Vai ir vajadzīgs tāds kā starpnieks starp pilsoni un tiesu - tāds kā «sūdzību birojs»?
Ir pilsoņi, kuriem ir klīniska tieksme rakstīt sūdzības. Tagad pat nav jācenšas puslīdz literārā valodā vēstuli uzrakstīt. Anonīmie komentāri pie portālu rakstiem ir pilni ar sūdzībnieku sūdzībām un prasībām tūlīt pat atlaist žurnālistus un izrēķināties ar redaktoriem. Kāda ir to vērtība?
Visbiežāk tās ir skauģu ķengas, negatīvās psihiskās enerģijas kanalizācija. Ievērojamu daļu no tām aizņem speciālas provokācijas. Ja, piemēram, Vienotībai vai kādai citai partijai nepatīk, ka kāds žurnālists to pārāk kritizē, tā var caur savām pirmorganizācijām vai sabiedrisko attiecību aģentūrām, kas to apkalpo, nolīgt profesionālus «sūdzībniekus», kas pastāvīgi un metodiski rada spiedienu un veido attiecīgu sabiedrisko domu, lai žurnālists tiktu atlaists vai vismaz morāli pazemots - apsaukāts, ķengāts, viņam tiktu draudēts. Pats esmu ar to sastapies.
Varbūt vajadzīgs kāds kantoris, lai aizstāvētu žurnālistus no aģentūru un dažādu polittehnologu melnā PR kampaņām pret žurnālistiem ar mērķi, lai nelien «nepareizās tēmās» vai sāk rakstīt «mierīgāk».
Tomēr laikā, kad budžetā svilpo vējš un kāds cilvēks mirst, jo ātrā palīdzība ierodas par vēlu, kad ugunsdzēsības tehnika ir novecojusi, bet skolotāji saņem grašus, taisīt tādas erzacstruktūras pseidoproblēmu risināšanai, manuprāt, ir pilnīgi amorāli.
Gluži pretēji - ir vajadzīgs pilns valsts audits. Lai redzētu, cik jau šādu apšaubāmu struktūru, kas risina sagudrotas problēmas, ir vispār. Cilvēki brauc prom, un valsts pārvalde sāk izskatīties pēc nedabiski lielas galvas uz pārāk vārga rumpja, kam kājiņas ļogās. Bet te. Mediju politikas nodaļa ir aktuāli vajadzīga! No kurienes šīs ilgas pēc cenzūras?