Rietumi ir aptukluši, kļuvuši gurdi. Raduši tirgoties par savām interesēm, nevis strikti pastāvēt par tām. Pat uz kara liesmu tuvošanos reaģē vien ar deguna raukšanu un vārgu pirksta kratīšanu dedzinātāja virzienā. Nesaprot? Nu jā, slikti, bet var taču sevi mierināt, ka briesmas vēl tālu, ir cerība, ka paplosīsies un nomierināsies. Ne velti jau izskanējuši visgudri ieteikumi pārāk nepretoties, ka nesaniknojas vēl vairāk. Seno teicienu, ka apetīte rodas ēdot, laikam nav dzirdējuši...
Lielā problēma, ka Rietumi dzīvo savā, bet Austrumi savā vērtību pasaulē un katrs runā atšķirīgā politisko žestu valodā. Nav brīnums, ka Krievija rietumnieku maigās kustības (kas pašiem šķiet gana skaidras un draudīgas) nesaprot un uz tām, skaidra lieta, nereaģē. Vai daudz tādu Krievijā, ko var sabaidīt ar pārvietošanās liegumu? Cik gadu dzīvojuši aiz dzelzs priekškara, var kādu brītiņu arī tagad. Un pretsankcijas arī nekādu plašo iekšējo neapmierinātību nerada - cilvēki piedzīvojuši ne to vien kā tukšus veikalu plauktus. Grūtības tos tikai saliedē pret mistisko ārējo ienaidnieku tur - Rietumos -, kur dzīvojošie līdzīgā situācijā jau sen būtu izgājuši ielās, cīnoties līdz pēdējam par savu labklājību.
Un te jāteic - Krievija rietumniekus gan labi izpratusi - vispirms iebaroja, uzlika uz naftas, gāzes, lielā preču noieta tirgus un citu atkarību adatas, tad pieteica teritoriālās intereses. Kādam kas nepatīk? Ēdiet paši savus ābolus un sierus! Un tas tikai pirmais brīdinājums, kas Eiropu satricinājis ne pa jokam.
Bet mēs, pierobežā dzīvojošie, jūtamies aizvien nedrošāk. No vienas puses redzam klaju, labi pazīstamu agresiju, zinām, ar ko tā var beigties, bet no otras puses - vārgu pukstēšanu par iztraucētu komfortu, ugunsgrēka dzēšanas imitāciju, pūšot miglu liesmās, kam no pretējās puses kāds pielej eļļu. Mierinām sevi ar domu, ka esam nosacītās frontes līnijas «pareizajā» pusē, ka ES, NATO, eirozona u. tml. mūs briesmu gadījumā aizsargās, bet... cik ticams, ka aizsargās? Ar vārdiem un kārtējām parodijsankcijām?
Bet varbūt velti satraucamies? Jo, kamēr Krievija visai pārliecinošā veidā piesaka jauno ietekmes zonu pārdali un Eiropa ar Ameriku spēlē nosodījumu teātri, viss notiekošais aizvien vairāk liek domāt, ka Lielais Darījums (gluži kā Ribentropa-Molotova paktā) jau noticis un atliek vien dabā fiksēt jauno realitāti (un tādā gadījumā ukraiņu pretestība ir tikai lieks traucēklis?).
Ja tā tomēr nav, ja Ukraina (un kas zina, kura teritorija vēl?) nav kārtējo reizi izpārdota lielajā ietekmes pārdales tirgū, rietumvalstu centieniem miera atjaunošanai konflikta zonā beidzot jākļūst radikāli efektīvākiem. Savām interesēm varat tirgoties pēc tam, cik uziet, bet karš ir jāpārtrauc, un Krievijas savāktās trofejas jāatdod. Nekavējoties.