(Protams, protams, Latvijas faunā ir arī trešā čūsku suga, gludenā čūska, bet tā ir sastopama tik reti, ka gandrīz vai lielāka ir iespējamība ieraudzīt Austrumāzijas pitonu kādā piepilsētas miskastē, nekā uziet gludeno čūsku tajās nedaudzajās vietās, kur tā it kā novērota regulāri, piemēram, Slīteres nacionālajā parkā). Odzes vēl dažreiz atļaujas reaģēt slinkāk, gan būdamas neveiklākas par zalkšiem, gan paļaudamās uz savas indes spēku, bet mūsu lielākā čūska - zalktis - muks no jums, tiklīdz sajutīs ka zeme dimd, un tas notiks arī tad, ja jūsu knābis nebūs sarkans kā stārķim un pār plecu nebūs pārlikta beisbola nūja.
Ja nu vispār čūskas gribas ieraudzīt, tad vislabāk to darīt pavasarī. Ne jau tāpēc, ka čūskas vairāk sildītos saulītē, bet visupirms tāpēc, ka pavasarī čūsku ierastajās uzturēšanās vietās vēl nav saaugusi gara zāle, kurā var noslēpties. Uz vecās kūlas kumšķiem čūskas apskatāmas īpaši labi. Tradicionāli pavasarī Latvijā tiek rīkotas putnu dienas, jo šis ir gājputnu atgriešanās laiks. Taču no vērošanas viedokļa aprīļa beigas un maija sākums ir īstās čūsku dienas. Martā šogad čūskām nekāda sildīšanās neiznāca, bet tagad tās siltumu atgūst ar uzviju. Pavasarī uz Siguldu jābrauc skatīties zalkšus, kuri tie sastopami gandrīz vai vairāk nekā citur Latvijā.
Odžu kāzas
Latvijas Universitātes herpetologs jeb rāpuļu speciālists Andris Čeirāns stāsta, ka odžu un zalkšu skaits Latvijā pēdējos gados nav būtiski mainījies: «Konkrētu pētījumu nav, un tādus Latvijas mērogā būtu diezgan grūti veikt. Vienu gadu šķiet, ka odžu ir mazāk, citu - ka atkal vairāk. Droši vien skaita izmaiņas ir dabisko svārstību robežās, un novērojumu atšķirības mazāk saistītas ar čūsku skaita, vairāk - aktivitātes izmaiņām.»
Zalkšu un odžu skaitu Latvijā vispirms ietekmē klimats. Zalktis biežāk sastopams zemienēs, kur ziemas klimats ir maigāks, savukārt odze - reģionos ar bargākām ziemām, saka Čeirāns. Nav skaidrs, kāpēc klimata ietekme uz abām sugām ir pretēja. Iespējams, odzei tas ir saistīts ar kolektīvo ziemošanas vietu izvēli vietās ar dienvidu ekspozīciju, kur populāciju negatīvi ietekmē atkušņi, kam seko kailsals, pieļauj Čeirāns.
Pavasaris pirms pārošanās ir tas laiks, kad odze šņāc visvairāk. Pārošanās laikā tās cilvēkam vairs īpašu vērību nepievērš vai mēģina aizbēgt. Pašlaik lielais pārošanās laiks odzēm jau varētu būt aiz muguras, tas parasti ir aprīļa sākumā. Tomēr sildāmies tās vēl redzamas daudz biežāk nekā vasarā, kad odzes ir aktīvas lielākoties naktī.
Zalktis nesteidzas
Savukārt zalktim jeb misiņausim mīlas laiks vēl ir priekšā, šī čūska Latvijā sāk pāroties maija beigās. Sildīties saulē gan tam patīk jau tagad.
Ja izdodas atrast tādu ceļmalu ar ūdens pilnu grāvi, kur automašīnas garām brauc reti un kur ir laba piesaulīte, tad iespēja ieraudzīt zalkti ir diezgan liela. Lai gan mēdz uzskatīt, ka abas čūsku sugas kopā uzturas nelabprāt, esmu maija sākumā redzējis ceļmalu, kur starp zalkšiem gulēja arī vairākas odzes. Tas gan bija pirms 40 gadiem...