Talants, izcilība, eksperiments - atslēgvārdi, kurus šogad piedāvā Latvijas jaudīgākās vasaras mākslu un «starpžanru» kustību skates - CMF - veidotāji. Pie viena liekot padomāt, cik tad novērtēts Latvijā jūtas talants un izcilnieks mākslu jomā.
Festivāla direktors Juris Žagars par šī gada programmu kopumā izsakās daiļrunīgi:
«Mākslas festivāla Cēsis 2012 programmā es neredzu nevienu pasākumu, kas būtu «lielais nezināmais». Visi koncerti ir ar izciliem mūziķiem, nevienu gadu mums nav izdevies savākt tādu elites mūziķu sastāvu visos koncertos. Divas no trim teātra izrādēm ir Gada teātra balvu saņēmējas, trešā - jau ar nominācijām šim gadam. Izstāde, izskatās, būs izcila un ar patiešām starptautiskām vizuālās mākslas zvaigznēm. Vairākus gadus mums nav bijusi īsta operas izrāde, bet šogad ir, turklāt vēl Labākais pagājušā gada iestudējums Latvijā, Lielās mūzikas balvas laureāts. Nu ko vēl varētu vēlēties?! Šoreiz festivāls tiešām ir pasākums, kuru apmeklējot vienkārši ir jāklausa uzstādījumam must see - ir jāredz un jāpiedalās!»
Ar mākslu Latvijā viss ir kārtībā
Arī viena no «visgalvenākajām» CMF kuratorēm (jo stāvējusi pie Cēsu festivāla idejas šūpuļa), rūdīta vizuālo mākslu eksperte, kvalitatīvākā mākslu i-resursa Arterritory.com līdzstrādniece Daiga Rudzāte ir kategoriska: «Ar mākslu Latvijā viss ir kārtībā, tā daudzās jomās - vizuālajās, glezniecībā, foto, teātrī, mūzikā - ir pasaules līmenī un spētu līdzvērtīgi konkurēt ar pašiem labākajiem paraugiem, tāpēc mūsu māksliniekiem nebūtu jāmokās ar mazvērtības kompleksiem - to varu apgalvot arī pēc pieredzes Eiropas mākslu tirgos un svarīgākajās pasaules izstādēs Bāzelē, Venēcijā, Londonā, Berlīnē, Kaselē... Latvijas problēma ir tā, ka katastrofāli trūkst informācijas par LV mākslu tur, «ārpusē», un valsts šajā jomā nedara faktiski neko. Kad White Cube, Londonas privātgalerija un ievērojams spēlētājs globālajā mākslas tirgū, ved savu kolekciju uz Ķīnu, kā tu domā - kurš apmaksā visu šo darbu loģistiku un ekspozīcijas uzturēšanu? Īpašnieks miljonārs? Nē, britu valdība! Jo tā ir ne tikai vienas privātgalerijas, tā ir nozīmīga Lielbritānijas valsts reprezentācija! Mēs Latvijā tikai tagad pamazām sākam apjēgt, ka kultūra ir ļoti svarīgs «valsts bizness». Mūsu māksla nav provinciāla, maza, tā ir dziļa, emocionāla, dzīva, tāpēc mums - tieši kā valstij - vajag sākt Latvijas mākslas eksportu pasaulē, jo tas varētu būt, Alvja Hermaņa vārdiem runājot, pamatīgs blieziens ar maigumu Eiropai, bet… Latvijas mākslas eksporta potenciāla reklamēšanas dēļ šogad uz teorētisko konferenci Eksperiments un izcilība (sestdien, 28.VII) esmu uzaicinājusi, piemēram, Arlas fotofestivāla izpilddirektori Aurēliju de Lanlē, cilvēku, kuram ir milzīga ietekme uz foto kustību Eiropā, pasaulē, - lai redz, kas mums ir un cik daudz kā laba, vērtīga. Tomēr ar Cēsu entuziastiem vien būs par maz, ja valsts stratēģiski neinvestēs mākslās un to eksportā, propagandā…»
Nākas skumīgi piebalsot Daigai, vēl jo vairāk - zinot, ka (vismaz) pāris Latvijas spēcīgāko kultūras starptautiskās atpazīstamības brendu (Nacionālais mākslas muzejs ar savu izcilo XX gadsimta modernistu kolekciju un Jaunais Rīgas teātris) atradīsies remontā, ko tie, protams, nepieklājīgi sen jau pelnījuši.
Jautāju Rudzātei, vai Cēsu festivālam nedraud pašpietiekamības risks, ja jau pat festa līderi atzīst - nu jau mums nevajag ilgi pierunāt piedalīties «provinces» Cēsu mākslas pasākumos - tagad paši skrien un piesakās…
Daiga Rudzāte arī šādā problēmas uzstādījumā saskata vairāk pozitīvā: «Cēsis pagaidām veiksmīgi risina «Rīgas ūdensgalvas» problēmu - kultūras decentralizāciju. Visiem tak skaidrs, ka arī tādu Positivus ērtāk un lētāk būtu sarīkot, teiksim, kādā Mežaparka, Rīgas jeb «centra» estrādē vai pļavā. Bet… pietrūktu paša galvenā - sinerģijas starp jauno, neierasto vidi un to, ka Cēsīs, līdzīgi kā Salacgrīvā pie jūras, viss pasākums iegūst unikālu, neatkārtojamu, savu raksturu. Izraušanās no čaulas, no (p)ierastās vides, sava veida komforta zonas mobilizē un dod jaunus, svaigus impulsus arī pašiem māksliniekiem. Turklāt pasākums garantē iespaidu intensitāti - publika pāris dienās reizēm par lielu pārsteigumu sev pašiem saņem spēcīgu visdažādāko mākslas izpausmju dozu - varbūt kā vitamīnus visai pelēkajai ziemai (smejas). Man dažreiz pārmet - nu ko tu visu laiku «krāmējies» ar vieniem un tiem pašiem, «savējiem» māksliniekiem - arī šogad būs i Ģelzis, i Māliņa, bet būs arī vesela «čupa» Cēsīm jaunu vārdu, kaut arī tie ir mākslas «klasiķi» - Inta Ruka, Atis Ieviņš, par Rūdolfu Pinni nerunājot - tik apjomīgu vecmeistara darbu atlasi no privātajām kolekcijām skatītāji ieraudzīs pirmo reizi. Unikāla būs arī maza izstādīte par mūzu Annu Pagovsku - daudzi taču nemaz nezina, ka šī pasaulslavenā fotomodele, kuru iemūžinājuši tādi fotoģēniji kā Roberts Mepltorps un Ričards Avedons, ir cēsniece, dzīvo tepat… Bet vispār jau atbilde uz šo sadarbošanos ar «savējo loku» ir pavisam vienkārša - mums ir limitēts skaits to mākslinieku, kurus dēvē par izciliem. Esmu svēti pārliecināta, kaut zinu, ka šāds viedoklis nav modē, - kurators pats nekādu mākslu nerada, viņš palīdz mākslai izpausties. Kuratora lielākā radošā veiksme ir precīza mākslinieka un darbu izvēle, kas ļauj ieraudzīt jaunas kopsakarības, jēgas. Jā, izcilais teorētiķis Haralds Scēmans, cilvēks, kurš kūrēja divas Venēcijas biennāles pēc kārtas, allaž aizstāvēja kuratora kā nozīmīgas personas, faktiski izstādes virsautora statusu, bet es mūžā nebiju sastapusi pret māksliniekiem un visām viņu talanta kaprīzēm iejūtīgāku, draudzīgāku cilvēku! Viņa personībai bija spēks, un, kad Scēmans saka - galvenais manā darbā ir spēja saprasties ar cilvēkiem -, tas kaut ko nozīmē gan. Jo kas tad ir tas, kas mūs visus tā pa riktīgam uzrunā mākslas darbā? Tas, ko tu sajūti ieraugot vai sadzirdot! Mūsu ikdienā snaudošās maņas, kas atplaukst! Nevis pārgudra anotācijas vai koncepta lapiņa muzejā vai izstāžu zālē pie sienas vai glauna izrādes programmiņa ar teorētiskiem traktātiem.» Tā savas darbošanās jēgu rezumē CMF 2012 kuratore Daiga Rudzāte.