Nesen uzliesmojušais Ķīnas un Japānas strīds (ar Taivānas aktīvu līdzdalību) par astoņu salu (precīzāk - piecu neapdzīvotu salu un trīs klinšu ar kopējo platību 7 km2) arhipelāga Austrumķīnas jūrā, kuru ķīnieši dēvē par Djaoju, bet japāņi par Senkaku salām, teritoriālo piederību izraisīja plašas spekulācijas presē par to, ka jābaidās pat par abu valstu ekonomiskā kara pāraugšanu militārā konfliktā. Pastāv pat bažas, ka militārs konflikts novestu pie ASV kā Japānas sabiedrotās iejaukšanās, rezultātā sekas nav prognozējamas.
Vilina dabasgāze
Strīdīgo arhipelāgu XIV gadsimtā atklāja Ķīna, savukārt Japāna salas ieguva 1875. gadā. Vēl pēc dažiem gadu desmitiem Japāna trīs no salām pārdeva privātpersonām, kuras arhipelāgu izmantoja kā bāzi zvejošanai. Savukārt pēc Otrā pasaules kara sakāvi cietusī Japāna bija spiesta parakstīt miera līgumu, atbilstoši kuram zaudēja visas iekarošanas karu rezultātā iegūtās teritorijas. Līgumam it kā vajadzētu attiekties arī uz Djaoju/Senkaku arhipelāgu, taču problēma, ka tobrīd tas šķita tik nenozīmīgs, ka dokumentā netika pieminēts. Rezultātā salas kā Okinavas prefektūras sastāvdaļa nonāca ASV pārziņā, bet 1972. gadā tās tika atdotas Japānai.
Vēl pirms tam pretenzijas uz arhipelāgu izvirzīja vispirms Taivāna, bet pēc tam komunistiskā Ķīna. Atkārtotas pretenzijas no abu Ķīnu puses izskanēja jau šī gadsimta sākumā, kad noskaidrojās, ka arhipelāga apkaimē varētu atrasties ievērojami naftas un dabasgāzes krājumi. Pekina un Tokija pat sāka sarunas par kopīgu arhipelāga izmantošanu, taču tās pārtrūka 2004. gadā, kad izcēlās pirmās publiskās domstarpības par salu piederību.
2008. gadā Ķīna un ar klusu Japānas piekrišanu sāka izpētes darbus arhipelāga apkaimē, lai noskaidrotu derīgo izrakteņu apjomu, un pašlaik ir secināts, ka salu tuvumā atrodas 200-250 miljardi kubikmetru iegūstamas dabasgāzes. Šāds apjoms ir līdzvērtīgs 6-7 gadu patēriņam Ķīnā un vairāk nekā desmit gadu patēriņam Japānā, par Taivānu nemaz nerunājot. Turklāt vēl nav izpētīta visa arhipelāga apkaime, un apjomi var palielināties. Visas trīs valstis izjūt energoresursu deficītu, un viņu interese par arhipelāgu (kontrole, kura ļautu kontrolēt arī ievērojamas teritorijas ap salām) ir saprotama.
Bezdarba draudi
Ieguvumi ir nesalīdzināmi mazāki par zaudējumiem, kādi rastos no ekonomiskā kara. Ķīnas un Japānas tirdzniecības apgrozījums 2011. gadā bija 343 miljardi, Japānas tiešās investīcijas Ķīnā - 12 miljardi ASV dolāru. Tāpat abu valstu ekonomikas ir savstarpēji atkarīgas - Japānas likumdošana aizliedz valsts uzņēmumiem ārvalstīs ražot tehnoloģiski sarežģītas iekārtas vai to komponentus, tādēļ, piemēram, daudzas automašīnu detaļas uz Japānas kompānijām piederošajām Ķīnas rūpnīcām tiek vestas no Japānas. Pārtrūkstot sadarbībai, cietējas būs abas puses, turklāt Japāna cietīs galvenokārt ekonomiski (Ķīna ir tās lielākā ārējās tirdzniecības partnere, savukārt Ķīnas ārējā tirdzniecībā Japāna atrodas trešajā vietā pēc Eiropas Savienības un ASV), turpretim Pekina arī iekšpolitiski.
Iesaistoties ekonomiskajā karā ar Japānu, Ķīna var nodarīt būtisku kaitējumu pretiniecei, piemēram, pārtraucot eksportēt Japānas elektronikas ražotajiem vitāli nepieciešamos retzemju metālus, kuru ieguvē Ķīna faktiski ir monopoliste, taču tajā pašā laikā strauji kritīsies valsts ekonomiskās izaugsmes tempi, kuri globālās krīzes ietekmē tāpat ir mazinājušies, kā arī pieaugs bezdarbs. Lai nu kam, bet Ķīnas komunistiem ir labi zināms, ka revolucionāras situācijas veidojas tur, kur ir liels skaits gados jaunu bezdarbnieku, tādēļ Ķīnas valdība centīsies nekādā gadījumā nepieļaut, ka tiek pārkāpta karogu vicināšanas robeža. Ķīnas ekonomika savā ziņā ir līdzīga velosipēdam - kamēr ekonomiskā izaugsme ir 8%, bet vēl labāk - 10%, tikmēr valsts ir stabila. Līdzko izaugsme nokrīt zemāk, Ķīnas vadībai nākas meklēt citas metodes iekšpolitisko problēmu sublimācijai, un Djaoju/Senkaku acīmredzami nav pūliņu vērtas.
Globāla līmeņa likmes
Runas, ka Ķīna un Japāna dažu klinšu dēļ varētu sākt ekonomisko karu, daudzi analītiķi nosauca par spekulācijām. Laikā, kad diplomāti apmainījās apvainojumiem, viņu kolēģi draudzīgā gaisotnē turpināja apspriest Ķīnas, Japānas un Dienvidkorejas - trīs Āzijas lielākās ekonomikas - brīvās tirdzniecības zonas izveidi. Pirms dažiem gadiem sāktās neoficiālās sarunas šī gada maijā pārgāja oficiālā plāksnē un nav apstājušās ne brīdi, neraugoties uz ārējām domstarpībām, bet topošais brīvās tirdzniecības līgums jau ieguvis samēra konkrētas aprises.
Šāds bloks, kas sastāvēs no pasaules otrās, trešās un 14. lielākajām ekonomikām (pēc CIA World Factbook aprēķiniem) un faktiski arī 25. vietā esošās Taivānas, kuras ekonomika atšķirībā no politikas cieši saistīta ar Ķīnu, paver milzu perspektīvas iesaistītajām valstīm un pēc virknes ekonomisko rādītāju ievērojami pārspēs gan ASV, gan Eiropas Savienību, savukārt apvienības ģeopolitiskais potenciāls vispār sniedzas ārpus esošajiem priekšstatiem. Sākotnējās vienošanās arī paredz, ka norēķini zonā tiks veikti tikai nacionālajās valūtās (pieļaujot iespēju nākotnē izveidot vienotu valūtu), pilnībā atsakoties no ASV dolāra. ASV pēdējā iemesla dēļ attiecīgi cenšas bremzēt alianses tapšanu, un nav izslēgts, ka ne tikai ar diplomātiskām metodēm, bet paslepus kurinot valstu domstarpības.
Kaut gan šobrīd nekas neliecina, ka Ķīnas un Japānas valdības būtu ieinteresētas vērst konfliktu par Djaoju/Senkaku arhipelāgu plašumā, šāda iespēja nav izslēgta nākotnē, kādā no valstīm pie varas nākot nacionāli noskaņotiem politiķiem un rodoties nepieciešamībai atrast zibensnovedēju pūļa neapmierinātībai ar iespējamajām problēmām.