Uzzinot, ka Anitai sašķobījusies veselība un ka viņai ir grūti samaksāt par operāciju, tieši valcēnietis, firmas Pepi Rer darbinieks A.Krastiņš nolēma, ka jānāk talkā, un aicināja kolēģus palīdzēt.
Viņš stāsta, ka Anitu pazīst jau vairākus gadus un viņi kļuvuši par ģimenes draugiem. Viņas veselības problēmas viņš izpratis, jo pats izbaudījis nepatīkamās un bieži vien grūti paciešamās sajūtas, kas rodas muguras sāpju dēļ.
Kolektīvā strādā aptuveni 40 cilvēku, un nedēļas laikā nepieciešamā summa bijusi savākta. A.Krastiņš nevienam neesot norādījis, cik naudas jādod - katrs ziedojis tik, cik atļauj rocība. Viņš arī ne mirkli nešaubījies par kolēģu sirds siltumu un dāsnumu un aicina ikvienu paraudzīties sev apkārt un mēģināt palīdzēt arī tad, ja šķiet, ka nekas neizdosies.
Pati Anita joprojām tā īsti nevar aptvert, kā kolēģi bijuši tik dāsni, jo šajos laikos vairs nevienam neklājas viegli.
Anita pēc medicīniskās palīdzības pie galvaspilsētas ārstiem devās septembrī. Viņa, līdzīgi kā daudzi Latvijas iedzīvotāji, dzīvo no algas līdz algai, tāpēc pirmā sajūta bijusi totāla bezpalīdzība. Anita arī pārdzīvo, ka nesakārtotās medicīniskās aprūpes sistēmas dēļ slimi cilvēki nokļūst bezizejā - ja ir nauda, būs operācija, nav naudas - jācieš sāpes vai jāmirst.
«Vai valstij iznāk lētāk cilvēkus padarīt par invalīdiem un tad visu mūžu maksāt pensiju?» neizpratnē jautā arī A.Krastiņš.