Latvija nav tikai tie, kas referendumā balsoja pret. Latvija ir arī tie, kas referendumā balsoja par. Tas, ka mūsu stingrā nostāja ir viena, nenozīmē, ka mēs šo otru Latvijas daļu kā ķirurgs ar nazi nogriezīsim nost. Mēs turpinām dzīvot kopā. Un mums ir ļoti svarīgi saprast vienam otru, pat nepiekrītot un varbūt pat kategoriski nepiekrītot šim otram viedoklim vai daudzu viedokļu pusei. Taču cilvēki ir domājošas būtnes, un domas mainās, ja notiek domāšanas process. Uzskati mainās, ja rodas pieredze - arī savstarpējo attiecību pieredze. Tāpēc ir ļoti svarīgi runāt. Runāt arī ar tiem, kurus ikdienā nesatiekam un nepazīstam, bet tas nenozīmē, ka šie cilvēki varbūt neienāks mūsu dzīvē rīt. Piemēram, Daugavpils krievi.
Laikraksts Diena nosūtīja arī savu «desantu uz Latgali». Uz to Latgali, kurā daudzi balsoja par otras valsts valodas piešķiršanu krievu valodai. Daudzi, bet ne visi - tas jāuzver īpaši. Daugavpilī ir viegli būt krievam, varbūt vieglāk nekā latvietim, lai arī šeit ir Latvija. Varbūt tas ir pārspīlēts viedoklis, tomēr fakts, ka Daugavpilī cilvēku bailes no Valsts valodas inspekcijas ir biežāk dzirdamais arguments, ar kuru pamato balsojumu «par» referendumā. Tomēr atrast vienu vai divas atbildes tūkstošiem cilvēku personīgajai motivācijai ir neiespējami. Cik cilvēku, tik viedokļu - arī pilsētā ar samovaru galdā, kurā nevis krievi, bet latvieši ir saliņa.