Jau gandrīz piecdesmit gadu Vija Vētra dzīvo Ņujorkā, bet kopš 1990. gada viņa katru gadu vasarā atgriežas dzimtajā Rīgā. Arī tagad dejotāja atkal iekārtojusies nelielajā dzīvoklītī vecpilsētā un ar dejas izrādi Rīgas Latviešu biedrības namā 13. jūnijā svinēs nozīmīgo 90 dzīves un 70 darba gadu jubileju! Sprigana un dzirkstoša viņa smej: «Ēvalds Valters nodzīvoja 100 gadus, mans plāns ir viņu pāršaut un nodzīvot līdz 101 gadam!»
Mūžs kā vētras brāziens
Esam tikušās daudzas reizes, bet pirmo reizi redzu mākslinieci bez melni iezīmētajām acīm. Svaiga sejas krāsa, lokans augums, raita valoda, vijīgas kustības. «Bez izteiktām acu līnijām, kuras noskatīju senās gravīrās un indiešu dejas izpildījuma laikā sāku vilkt ap acīm, es jūtos bāla, ne savā ādā. Acu līnijas ir mans vienīgais kosmētiskais izdaiļojums, mana galvenā ikrīta nodarbe pēc meditācijas.»
Kā vienmēr, Vija atbraukusi ar dažām somām. Zinot, ka māksliniece gatavojas jubilejas izrādei, vaicāju, kur ir krāšņie tērpi un sari? Vija skaidro: «Savus kostīmus esmu uzdāvinājusi Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejam, jubilejas izrādei tos no viņiem aizņemšos.» Viju šajā pasaulē nesaista ne mantība, ne ģimene, ne bērni. Viņas reliģija ir deja, tai veltīta visa unikālās latvietes dzīve. Māte negribēja, lai Vija kļūtu par dejotāju, jo tai profesijai neesot morālas stiprības. Taču meitene bez vecāku svētības un atļaujas devās mācīties uz Vīni. Tur viņu pārsteidza karš. Pēc tam bija bēgļu nometnes Vācijā un sešpadsmit gadus ilgs dzīves periods Austrālijā, kur Vija ieguva popularitāti.
Atbilstoši savam uzvārdam viņa kā vētra brāzusies pāri kontinentiem, nekur neuzkavējoties, bet visur atstājot paliekošas pēdas. Māksliniece dejojusi klasiskās, grieķu, spāņu dejas un 70. gados pievērsusies sakrālajai dejai dievnamos Austrālijā, Anglijā, Amerikā. Mēs dejotāju vairāk pazīstam kā indiešu deju izpildītāju, bet viņa visu mūžu nesusi pasaulē Latvijas vārdu, dejojusi latviešu dejas un stāstījusi par dzimteni, kas līdz Atmodai pašai šķita tālāka par tālāko pasaules malu.
Iesaka meditēt
Tagad Vijas Vētras mājas ir Ņujorkā. Uz dzīvi Latvijā viņa vairs neatgriezīsies: «Jau ir par vēlu šeit kaut ko dibināt. Ņujorkā no 1964. gada man ir neliels dzīvoklītis Manhetenas dienvidu daļā. Namā dzīvo tikai mākslinieki, un īres maksa ir salīdzinoši zema. Dzīvoklī ir studija ar nelielu baleta stangu, maza virtuvīte un vannas istaba. Mēbeļu man nav, vienīgi zems galdiņš un matracītis. Vēstules rakstu uz grīdas, tas ir veselīgi kāju cīpslu elastībai. Man nepatīk ne cept, ne vārīt, vienīgi sasautēju saknītes. Ņujorkā veco ļaužu centrā par dolāru var paēst garšīgas pusdienas. Vispār ēdu maz, agrāk biju veģetāriete, tagad man garšo viss, kas nāk no jūras. Īpaši man garšo treknās zivis, kurās daudz omegas taukskābju. Kafiju dzeru pavisam reti. Mans pamatēdiens ir jogurts, rieksti, dārzeņi un augļi. Pa Ņujorku daudz staigāju kājām, pazemes transportu izmantoju, ja tālāks mērķis.»
No rīta Vija tukšā dūšā izdzerot glāzi auksta ūdens ar pusi citrona sulas vai ar ēdamkaroti ābolu etiķa: «Tas organismā noņem skābi, un, jo mazāk skābes, jo ilgāk dzīvojam.» Viņa iesaka meditēt: «Esam saspīlēti un satraukti, jo mediji visu laiku ziņo tikai nepatīkamus jaunumus - zemestrīces, izvirdumi, slepkavības. Negatīvais nenotek kā ūdens pa loga rūti, bet iedarbojas uz cilvēku. Tāpēc īpaši šajos laikos noder meditācija. Aizej klusā stūrī vai, vēl labāk, - zaļā dabā un sāc ar pareizu elpošanu. Cilvēki elpo pārāk sekli. Jāieņem poza ar taisnu muguru, lai gūžas ir it kā zem plecu līnijas, un uz četrām sekundēm dziļi jāieelpo, jāaiztur elpa sešas sekundes un jāizelpo astoņas sekundes. Tas ļoti nomierina nervu sistēmu un labi noder, piemēram, strīda laikā - ieelpo, aizturi elpu un izelpo!»
Māksliniece uzsver, ka cilvēkiem vajag vairāk dzert ūdeni, kaut atzīst, ka pati nepieciešamās astoņas glāzes ne vienmēr izdzer, bet «noteikt vajag dzert vairāk, nekā dzeram».
Zīmē dabas gariņus
Cilvēkam visu laiku jāatrodas darbībā: «Dzīve paiet ātri, bet man ir mentālā aktivitāte. Es dejoju, esmu pedagoģe, mācu jogu, gleznoju, iespēju robežās apmeklēju teātra izrādes un koncertus.» Vija atradusi kādu interesantu nodarbošanos: «Uz izjaukto kartona iesaiņojuma kastīšu neapdrukātās puses zīmēju dabas gariņus, kas svētī iekšējo ziedēšanu. Nesen Ziemassvētkos mūsu mājas izstāžu zālītē man tie ģīmīši bija izstādīti. Cilvēki nāca un priecājās!»
Vija joprojām mācās, apgūst franču valodu un emaljā darina brošas. Viņa tic reinkarnācijai un ir pārliecināta, ka cilvēka dzīve uz zemes ir turpinājums viņa dvēseles mūžīgajai esībai. Galu galā, kur citur, ja ne iepriekšējās dzīvēs, Vija smēlusies izturību, gaišo prātu un fanātisko mīlestību uz orientālo pasauli: «Fizisks nogurums varbūt ir, bet mentāli jūtos kā mazs bērns, kam viss vēl priekšā.» Vija nesūdzas par slimībām, saka, ka ārstus neapmeklējot, jo «viņi jau vienmēr kaut ko atradīs, bet mēs, dejotāji, esam dulli. Es ar četrdesmit grādu temperatūru un plaušu karsoni 1954. gadā Austrālijā dejoju Anglijas karalienei Elizabetei II. Viņa ir trīs gadus jaunāka par mani un man ļoti patīk. Dejošu arī tagad, kaut februārī man bija gūžas operācija.»
Dienas senioriem Vija Vētra novēl izturību un spēku dzīvot ar prieku, bet sev - turpināt pārliecināt un iejūsmināt skatītājus: «Es neesmu kājnieks, bet Ikars, kas lido, kamēr krīt. Kamēr esmu dzīva, dejošu!»