Ekspremjera biroja vadītājas iecelšana lidostas valdes locekļa amatā izraisījusi gan zināmu sabiedrības šūmēšanos, gan amatpersonu (Saeimas spīkere, premjerministre) aizrādījumus, ka šāda šūmēšanās neesot taisnīga - tad sanākot, ka politiķis ir profesija, kas faktiski liedzot cilvēkam strādāt (lasi - saglabāt līdzšinējo ieņēmumu līmeni), ja viņš nav pārvēlēts vai pats nolēmis savu darbību politikā pārtraukt.
Uzreiz gan jāpiebilst, ka vairumā gadījumu, kad publiskajā telpā bijusi ņurdēšana par «savējo» iekārtošanu valsts vai pašvaldību kapitālsabiedrību vadībā vai citās puslīdz «siltās vietās», par politiķiem šī vārda patiesā nozīmē nav bijusi runa. Padomnieks, biroja vadītājs un pat dažs labs Saeimas deputāts nav politiķis.
Tomēr nav noliedzams, ka problēma pastāv. Proti, ir gadījies apjautāties, kādēļ tad bijušās amatpersonas, kas ir tik pieredzējušas un kompetentas, nedodas beidzot saņemt kārtīgu atalgojumu privātajā sektorā, kur taču tās it kā vajadzētu sagaidīt atplestām rokām. Atbildē saņemta vaidēšana par to, ka interešu konfliktu novēršanas regulējums esot Latvijā savirpināts tā, ka, ja vien neesi bijis nebeidzami uz «slimības lapas» vai citādi mācējis izvairīties ko parakstīt, balsot utt., tad «konflikts» esot gandrīz neizbēgams. Un tad nekas cits neatliekot, kā turpināt slīpēt tos pašus valsts sektora gaiteņus.
Ja tas tā ir, vai nebūtu pareizāk pārskatīt regulējumu, nekā turpināt līdzšinējo praksi? Jo - lai gan konkrētā Augustovskas kundze, iespējams, ir jēdzīga darbiniece - ir vismaz divi vispārēja rakstura iebildumi pret «bijušo» drūzmēšanos valstiskajos un pusvalstiskajos «kantoros». Pirmais. Ja šie jaunos amatos ieceltie ļaudis visi kā viens ir tik brīnišķīgi speciālisti, kā mums saka, tad nav skaidrs, kāpēc viņu kopīgās šiverēšanās rezultāts ir tik vājš. Kaut kas tur «nesaliekas» kopā, attiecīgi labāk šo kompetences piesaukšanu nevajadzētu lietot kā galveno argumentu. Otrais. Nav ticams arī apgalvojums, ka pēc dažu gadu darbošanās politikā vai valsts pārvaldē esot notikusi tāda «izkrišana no profesionālās aprites», ka cilvēkam neesot kur likties. Tā var teikt ķirurgs vai baletdejotājs, bet ne jau jurista, žurnālista vai ekonomista izglītību ieguvušais. Turklāt dīvaini: ja amatu zaudē vidējā un zemākā ranga amatpersonas, tad liekas pašsaprotami, ka gan jau kādu darbiņu atradīs, attiecīgi par to kreņķa nav. Savukārt augstākais līmenis pamanās «atrofēties» no citiem nodarbošanās veidiem tik strauji un smagi, ka šim līmenim piederīgie ir jāapčubina līdz pensijai.
Līdz ar to ierosinājums būtu: nepieciešamības gadījumā labot tiesisko regulējumu tā, lai «bijušie» varētu - aidā! - doties apliecināt savas neapstrīdamās, varētu pat teikt, unikālās prasmes iepriekšējā nodarbošanās sfērā vai privātajā sektorā vispār.