Protams, jebkurš reģionālais nošķīrums - «labā krasta Ukraina», «kreisā krasta Ukraina» - ir visai nosacīts. Piemēram, savulaik runāja arī par trešo reģionu, Kijevas. Lai kā arī būtu, kultūras loki, kuros reģioni attīstījušies, patiešām ir atšķirīgi, un kā nosacītu sākumu tam var fiksēt XVII gadsimtu, kad daļa ukraiņu zemju palika poļu-leišu Rzeczpospolita sastāvā, bet daļa iekļāvās Krievijas valstī. Arī XIX gadsimtā, kad veidojās ukraiņu kā nācijas apziņa, tas aktīvāk notika Rietumukrainā. XX gadsimtā ukraiņiem neklājās vieglāk. Tie, kuri dzīvoja toreizējās Polijas teritorijā, nepārtraukti konfliktēja ar poļu varas iestādēm. Notika pat atentāti, trīsdesmitajos gados tika nogalināts Polijas iekšlietu ministrs utt. Varas iestādes atbildēja ar ukraiņu uniātu dievnamu spridzināšanu, nopostīto vietu vēlāk atdodot katoļu dievnamu celtniecībai. Bet - kad 1939. gadā šīs ukraiņu teritorijas nonāca PSRS kontrolē, šiem rietumukraiņiem nācās saskarties ar vēl intensīvāku visa ukrainiskā iznīdēšanu un apspiešanu, jo PSRS teritorijā zināms atkusnis nacionālās identitātes uzturēšanā beidzās līdz ar nepu (jaunā ekonomiskā politika) divdesmito gadu beigās. Citiem vārdiem sakot, ja tobrīd ukraiņu zemes it kā beidzot apvienojās, tad apvienojās vienas valsts, PSRS, sastāvā, un, kas tā bija par valsti, šķiet, nav jākomentē. Rezultātā, kad sākās Otrais pasaules karš, liela daļa ukraiņu vāciešus sagaidīja līdzīgi kā cilvēki Baltijā - ar cerībām. Protams, līdz brīdim, kad saprata, ar ko ir darīšana.
Ja mēs runājam vēl par reģionālajām atšķirībām, tad nevar nepieminēt reliģiju. Nav noslēpums, ka Krievija vēsturiski izmantojusi pareizticību savu mērķu sasniegšanai, savukārt nosacītā Rietumukraina saistās ar grieķu katoļu baznīcu, ko pazīst ar apzīmējumu «uniāti». Vienkāršojot, varētu viņus raksturot kā bizantiešu rituālu īstenojošu, bet Romas pāvestam uzticību saglabājušu struktūru. Un vēl - ja paturam prātā ainas no Maidaina, kur uz skatuves bieži bija redzami priesteri, - Ukrainā ir arī divas pareizticīgo baznīcas. Viena pakļaujas Maskavas, otra - Kijevas patriarhātam.
Redzot, cik enerģiski protestētāji Kijevā cīnījās, rodas minējums, vai tas saistīts ar to, ka Rietumukrainai vispār ir, ja tā var teikt, tradīcijas pretoties militāram pārspēkam? Es runāju par nacionālo partizānu kustību pēc Otrā pasaules kara.
Bruņotā cīņa par savu, ukraiņu, valstiskumu aizsākās jau kara gados, kad rietumukraiņu partizāni cīnījās ar poļu pagrīdes Armia Krajowa un, atklāti sakot, abas puses, rīkojās visnotaļ nežēlīgi. Lai kā arī būtu, pēc kara cīņa turpinājās ar padomju armiju. Tā bija masveida kustība - mēs droši varam runāt par desmitiem tūkstošu partizānu. Turklāt svarīgi uzsvērt, ka neba tur visi bija sadarbojušies ar vāciešiem kara laikā un tas bija motīvs. Jā, bija SS divīzija Galizien (Galīcija), bet, vienkārši aritmētiski rēķinot, ar tās vīriem nepietiek, turklāt liela daļa no viņiem nonāca Rietumeiropā. Īsi sakot, 1939.-1940. gadā piedzīvotais mudināja ļoti daudzus «aiziet mežā», kur viņi palika vismaz līdz piecdesmito gadu sākumam, daži saka, ka beigām. Tā teikt, Karpatu kalnu apstākļi palīdzēja...
Ja Latvijai pirms neatkarības atgūšanas, sabrūkot PSRS, bija kaut īsa, divdesmit gadu ilga, savas valsts pieredze, ukraiņiem šajā ziņā, šķiet, paveicies mazāk?
Tikai daļēji. Pirmā pasaules kara beigās, sabrūkot Krievijas impērijai, 1917. gada martā Kijevā tika izveidota Ukrainas centrālā rada (UCR), kas prasīja autonomiju Ukrainai un tāpēc nonāca konfliktā ar Krievijas Pagaidu valdību. Pēc lielinieku apvērsuma 1917. gada oktobrī varu atsevišķos Ukrainas rajonos pārņēma lielinieki, tomēr lielākajā daļā situāciju kontrolēja UCR, kas 20. novembrī pasludināja neatkarīgas Ukrainas Tautas republikas izveidi. Savukārt Harkovā 24.-25. novembrī tika proklamēta Ukrainas Padomju republika... Negribu apgrūtināt lasītāju ar detaļām, bet seko faktiski «visu karš pret visiem». Piemēram, Kijeva dažu gadu laikā «saimniekus» maina septiņas reizes! Proti, šīs neatkarīgās Ukrainas armija dažādos periodos šo dažu gadu laikā karo ar boļševikiem, ar baltajiem (Deņikinu), ar Mahno «zaļo armiju», ar poļiem... Tas nozīmē, ka tā nebija tikai saujiņas ukraiņu patriotu izlolota ideja. Starp citu, arī jaunā Latvijas valsts atzina šo neatkarīgo Ukrainu, mēs pieņēmām viņu diplomātus un uzturējām šādu pozīciju līdz pat 1921. gadam, kad mūs piespieda to mainīt.
Tomēr es gribētu uzsvērt, ja runājam par Ukrainas iedzīvotāju patriotiskumu, valstiskuma apziņu, ka nav tā, ka austrumu reģionos tādas nebūtu. Līdzīgi kā Baltkrievijā, Ukrainas specifika ir tā, ka cilvēks var runāt krieviski, bet būt patriots. Cilvēks ir tas, kas viņš jūtas. Un, lai cik īss bija pirmās neatkarīgās Ukrainas periods, redzot, kas notiek Ukrainā šodien, manuprāt, ir lieki mēģināt kaut kā pierādīt, ka šai tautai ir sava valstiskuma apziņa.