Jautāts, kā viņš vērtē šādu atvērtu galvenā kuratora, pazīstamā somu dizaina producenta Kari Korkmana piegājienu, arhitekts P. Bajārs atbild: «Pāragri spriest. Kad būs izstāde, tad arī varēs labāk redzēt, vai tas ir attaisnojies.» Kā arhitektam viņam nedaudz ierobežojošs ir pats izstādes formāts. «Savus reālos darbus - uzceltās ēkas - neatvilksi. Viss, kas paliek šādai izstādei, ir fotogrāfijas un izdrukas,» norāda arhitekts. Fotogrāfijas un izdrukas gan attiecas tikai uz izstādes retrospekcijas daļu, interesantākā daļa ir speciāli izstādei 16 soļi tuvāk radītie jaundarbi. «Mērogs, ar ko strādāsim [jaunrades daļā], ir cits. Tur es mēģināju balansēt starp arhitektūru un dizainu,» paskaidro P. Bajārs.
Kur palika kuģi?
Bajāra tēma ir neliels un mobils paviljons, kuru var uzstādīt jūras krastā. «Pamatdoma šim projektam ir, ka latvieši ir zaudējuši ne vien saikni ar laukiem, bet arī ar jūru,» paskaidro arhitekts. «Laikā starp Krimas un Pirmo pasaules karu Latvijā tika uzbūvēti 550 burukuģi - tas bija savā ziņā zelta laikmets. Gandrīz katrā sevi cienošā jūras ciematā bija kuģu būvētāji. Tagad mazās ostiņas ir pazudušas, no piestātnēm tik vien kā pāļi jūrā palikuši. Man radās doma tās vietas iezīmēt un informāciju pārdomām par šo tēmu ievietot minētajā paviljonā.»
Par izstādes ģeogrāfisko griezumu Pēterim Bajāram nav šaubu. Viņš savu maģistru darbu savulaik rakstīja par Baltijas un Ziemeļvalstu kopējām iezīmēm un ērti jūtas šajā ģeogrāfiskajā formātā. «Tas, ka dažas skaitās Ziemeļvalstis, bet dažas citas - Baltijas valstis, ir tāpēc, lai pašiem būtu vieglāk kategorizēt. Gan ģeogrāfiskie apstākļi, gan arī mentalitāte ir diezgan tuva, un, lai arī politiski Ziemeļvalstis attīstījās citādi, tagad mēs uz to modeli plus/mīnus arī paši mēģinām iet.» Viņš izsaka cerību, ka izstādes kontekstā dalībnieki iesaistīsies diskusijā. P. Bajārs noskaidrojis, ka viņš izstādē nav vienīgais arhitekts - tajā ar savu darbu iepazīstinās arī dāņu un īslandiešu birojs Krads. «Tie ir četri jauni puiši, un viņu pieeja šķiet tuva,» rezumē arhitekts.
Akcents uz procesu
Arī dizaina lampu uzņēmuma Mammalampa «mamma» Ieva Kalēja ir intriģēta par izstādes uzstādījumu: «Vēl neesmu tikusies ar pārējiem autoriem, tā ka īsti nezinu, kā darbi kopā izskatīsies, jo katrs strādājam no savas perspektīvas.»
Viņai patīk fakts, ka 16 soļos tuvāk uzsvars ir uz procesu. «Jūra ir visai netverama, un acīmredzot tādēļ kurators vēlējās, lai mēs dokumentētu radošo procesu, parādītu un atklātu to citiem. Tas ir interesanti, jo parasti izstādē tik atklātā veidā nedemonstrē dokumentāciju,» stāsta I. Kalēja. Katram dalībniekam kurators iedevis videokameru, ar ko bija jāfilmē radošais process. Vides filmu studija šo materiālu tagad montē, un paralēli darbiem izstādē būs arī videodokumentācija. «Kā saprotu, procesa atspoguļošanai būs galvenā nozīme, jo, iespējams, vairāki dalībnieki nedemonstrēs rezultātu, bet projekta stadiju,» norāda dizainere. «Varbūt tāpēc arī prezentēt savus mājasdarbus lūgts dažādu profesiju pārstāvjiem.»
Saistīt lampu ar filosofiju
Veidojot darbu izstādei, ideja un piegājiens Mammailampai izkristalizējies visai ātri. «Turpināju slīpēt, pilnveidot, izkopt savu iesākto stilu. Tā ir ļoti dabiska materiāla apdare, eksperimentāli, nevis racionāli izvēloties, kādās kombinācijās un veidos to apstrādāt,» stāsta I. Kalēja. Viņa turpinājusi arī iesākto tēmu, tas ir, lampu dizainu, jo tas viņu interesē, tajā ir daudz ko pētīt un darīt. «Domāju, ka iekļausim šo lampu arī Mammaslampas kolekcijā, jo pašiem patīk - to es reti uzreiz saku,» viņa smaidot atklāj.
Parasti dizainam pieiet praktiski, bet I. Kalēja - vairāk kā mākslas projektam. «Varbūt ne gluži filosofiski vai poētiski, bet katrā ziņā ne pragmatiski,» lampu dizainere paskaidro. Viņas ideja par Baltijas jūru ir no tāda cilvēka perspektīvas, kurš pie tās periodiski mitinās. Attiecīgi viņa mēģināja šo sajūtu atklāt. «Braukšanu uz savu vietu pie jūras es nosauktu par meditāciju, kurā prāts atbrīvojas, un tajā var ienākt jaunas idejas,» viņa stāsta. «Es staigāju gar jūras krastu un mēģināju noķert specifisku ideju [izstādei], un man iepatikās, kā pašā krastā, kad uzspīd saulīte, akmentiņi laistās tās gaismā.» I. Kalējai radās vēlēšanās fiksēt šo spīdumu un mirkli. «Tā bija savā veidā filosofiska dziņa satvert ko netveramu, ko tādu, kas faktiski ir mirāža. Tā es sāku eksperimentēt ar dažādiem materiāliem, un tagad šķiet, ka kaut kas no tā visa arī sanāks.»