Skaists brauciens bijis arī uz ziedu svētkiem Igates pilī. «Godas un slava Igatei, brīnišķīgi!» jūsmo Austra. Ļoti patikuši tur redzētie līgavu pušķi. «Un tad es teicu tā: vai, mīļie, ja es tiktu no šitā vīra vaļā un kāds mani precētu vēlreiz, tad tikai Igates pilī un ar ziedu pušķi, kas pusmetru velkas pa zemi!» Tikmēr Austras dzīvesbiedrs vāra mums kafiju un seniores jociņus neuztver nopietni. Pats arī bijis Austrai līdzi uz ziedu svētkiem.
Atbalsta trūcīgos
Par skolotāju Austra sākusi strādāt tūliņ pēc vidusskolas. «Tēvam uzlika budža nodevas, tās nevarēja nomaksāt, tāpēc uz desmit gadiem tēvs tika izsūtīts kā valsts ienaidnieks. Māte slimoja. Uzreiz pēc skolas bija jāsāk strādāt,» atminas Austra Jagere, piebilstot, ka biogrāfijas aprakstā godīgi rakstījusi par tēva apcietinājumu, tādēļ radies daudz problēmu - gan vidusskolā, gan pēc tam. Reiz kādā ballē iepazinusies ar vīrieti - izrādījies, ka skolas inspektors. «Stāstu, ka man bezizeja tēva dēļ - neņem pretī nevienā augstskolā. Viņš saka, lai nāku pie viņa par skolotāju, tikai viņš pats manu biogrāfiju uzrakstīšot.» Tā Austra kļuvusi par skolotāju Ozolu septiņgadīgajā skolā, neviens vairs arī nav pratinājis par tēvu. Austra lepojas, ka pēc tam augstskolās bijusi labākā skolniece.
Labai izglītībai viņas ģimenē allaž bijusi liela nozīme, to augstu vērtē arī Austras trīs mazdēli. «Manā dzimšanas dienā pirmais zvans no Skotijas - znots zvana, apsveic. Otrs znots apsveic no Madrides - viņš ir populārs cilvēks, ceļ bankas Spānijā. Pirmais mazdēls apsveic no Amerikas, no Bostonas - viņš jau beidzis Kembridžas Universitāti. Meita un abi mazākie mazdēli apsveic no Londonas - jaunieši mācās privātā koledžā,» uzskaita Jageres kundze.
Uzsverot, ka pati sapelnījusi sev pensiju un no tuviniekiem finansiālu palīdzību neprasa, Austra stāsta, ka savulaik pasniegusi naudas prēmijas labākajiem bērniem, kas ar teicamām zināšanām beidz Umurgas skolu. «Tie jau visi manu bērnu bērni! Tagad atbalstu trūcīgos pirmo klašu skolēnus, kuriem nepietiek naudiņas skolai, lai arī viņi varētu ekskursijā aizbraukt un justies kā bērni. Vienai ģimenei ar pieciem bērniem katrreiz no pensijas cukuru nopērku. Varu palīdzēt un palīdzu!»
Tāpēc tik forša
Austra Jagere ir optimiste. «Domāt - vai ku` slikti, laiki slikti - tādu lietu es nepieļauju. Cilvēkam pašam ir jātiek ar sevi galā. Jābeidz porkšēt un jādomā, kā tikt no tās vai šitās nelaimes vaļā, citādi jālaižas dibenā. Bet tā nevar! Jā, es esmu šausmīga optimiste!»
Uz vietas Austra nesēž. Saorganizējusi Umurgā nūjotāju grupiņu. «Par nūjošanu biju tikai dzirdējusi, taujāju, lai kāds iemāca mums, pensionētajiem skolotājiem, nūjošanu. Tagad nūjojam gan atsevišķi, gan kopā.» Vēl Austra nopirkusi sev trenažieri: «Sanākšana ir pie manis mājās. Dzenāju dāmas ar nūjām un dzenāju uz trenažieri. Tomēr nekas veselībai, možumam tā nepalīdz kā nūjošana. Un vēl nopirku labu vilnas matracīti, izšūtu ar sidraba diegiem, kas nelaiž cauri nekādas strāvas. Burvīgs! Ja man tā matrača nav, pamostos nogurusi, bet ar matraci - brīnišķīgi! Varbūt tāpēc arī esmu tik forša!» smej Austra.
No 12 pensionētajiem pedagogiem, kas nūjo, sanākot arī laba teātra grupa, ar tiem kopā Austra braucot uz teātra izrādēm. «Bet trešā mums ir baznīcas apmeklētāju grupa. Es gan esmu ļoti ticīgs cilvēks, tomēr baznīcā neeju,» atzīstas Jageres kundze. Atturīga pret baznīcas apmeklējumiem esot tāpēc, ka uzskata - mūslaiku mācītājiem cilvēks tā īsti neinteresējot... Izrādās, Austras kundze 30 gadu nostrādājusi arī kā izvadītāja bērēs. «Reiz kapos satiku kādu tantīti, viņa saka: ziniet, skolotāj, jums kā izvadītājai gan bija liela piekrišana, jo jūs ļoti skaļi runājāt, visi varēja dzirdēt,» par komplimentu pasmaida Austra.
Kaislīga fane
Nesen Austra bijusi uz koncertu - nebeidz vien jūsmot par Balto lāču sniegumu kopā ar Apvedceļa puišiem. «Kolosāli! Klausījos un biju pārsteigta - vieni ir čangaļi, otri čivļi, un es kā latviešu valodas skolotāja nevienu gramatisku kļūdu nedzirdēju! Te ir, no kā pamācīties! Un Valsts prezidentam noteikti ir, no kā pamācīties! Bet kā Baltacis dzied - visi reibuši no viņa balss tembra...» sapņaini noteic Jageres kundze.
Bet uz atvadām seniore vēlas, lai noteikti uzskaita viņas trīs lielākās kaislības. Pirmā esot puķes: «Istaba man puķu pilna kā treipūzis, pagalms izstādīts ziediem.» Otra kaislība - krustvārdu mīklas: «Nakti un dienu ar tām strādāju, garlaicīgi nav nekad. Un tas paplašina zināšu loku.» Bet trešā kaislība... Un Austras acīs iedzalkstas azarta velniņš - hokejs Dinamo! «Gaidu rītdienu! Gaidu rrrītdienu!» kareivīgi iesaucas Austra (saruna norit pirms Dinamo spēles ar Avangard - red.). Viņa esot pat vēl kaislīgāka hokeja fane nekā dzīvesbiedrs. Un savi elki arī ir. «Bija mazais Miķelītis, bet tagad man ir Daugaviņš Kaspars! Viņš ir muļķis liels, viņš nemāk laukumā spēlēt, bet to, kas viņam iekšā ir! To sparu! To patriotiskumu!» Austras balss kļūst aizvien skaļāka, «tas var tikai iedzimt, citur to neiemācīsies. Reiz Daugaviņš būs tāds meistars! Par viņu runās tāpat kā par Ozoliņu! Ozoliņam jau vairs nav laiks, vārtus viņš iesitis, punkti ir, bet ar tām sievietēm par daudz noņēmies,» kritiska ir Austra. Kad Dinamo uzvarējis Minsku, aiz prieka nezinājusi, ko darīt. Kad zaudēja Jugrai - ļoti pārdzīvojusi. «Esmu kaislīga fane!»