Viņš bija ģērbies melnā «bītlenē» un putekļmētelī. Es kā «Ļeņina mazbērns» laikam gan toreiz nodomāju - «plašķī»… Bet par Andreju Eglīti, kurš nevienu dienu nav dzīvojis padomju Latvijā, noteikti zināms - viņš runāja skaidrā latviešu valodā. Ar bērnības Aiviekstes asinīs ieplūdinātu daiļuma un muzikalitātes izjūtu.
«Vajag palikt ar latvieša muti,» valodas un nacionālās pašapziņas jautājumā Andrejs Eglītis, viens no lielākajiem patriotiem, kāds Latvijai bijis, vienmēr ir bijis nelokāms, pat ass. Ir grūti iztēloties latvieša no «lielā laika» ciešanas šodienas nacionāli izļodzītajā un «politkorektajā» laikmetā, ja viņš vēl būtu starp dzīvajiem.
Nav tā, ka bērni nesaprot
«Pirmajā klasē man bija gods tikties ar pašu dzejnieku. Tas tiešām bija ļoti liels pagodinājums skaitīt viņam dzejoli. Es skatījos uz viņu un jutos mierīga, redzot viņa sejā prieku. Pēc tam viņš man vēl piedāvāja dzērvenes, kuras viņam kāds bija uzdāvinājis. Viņš tiešām bija ļoti labsirdīgs cilvēks un ļoti dāsns,» lepnumā starojot, Vidzemes Televīzijas žurnālistei stāsta 9. klases skolniece Lauma Iesalniece. Kopš 3. septembra Ļaudonas vidusskola nes novadnieka Andreja Eglīša vārdu.
«Samērā daudz patriotisku izpausmju: sāpes par zaudēto dzimteni un bojā gājušiem, ilgas pēc dzimtās vietas, naids pret komunistisko ienaidnieku, uzticības apliecinājumi Latvijai. Ar maz izņēmumiem šis ir lielu emociju un tiešas izteiksmes laiks,» - šādu trimdas literātu kopraksturojumu referātā Trimdas literatūras periodizācija II. Kopīgās bēgļu gaitas. XX gs. 40. gadi sniedz Valters Nollendorfs (Pasaules Brīvo latviešu apvienības kultūras fonds, Latvijas Valsts arhīvs. Konference 2004. gada 30. septembris-2. oktobris). Runājot par «lielām emocijām un tiešu izteiksmi», neatrast spilgtāku paraugu kā Andreja Eglīša patriotiskā dzeja.
Sazvanīta starpbrīdī, savā pieredzē dalās literatūras skolotāja Sarmīte Sīle. Vai bērni saprot, par ko īsti runā Andrejs Eglītis? Vai neatkarīgajā Latvijā dzimušos jauniešus neatgrūž mūsdienu laika garam neraksturīgā tiešā intonācija un kvēlais patoss?
«Tā nav, ka bērni nesaprot. Nav!» iebilst S. Sīle. Ar Andreja Eglīša personību mazie ļaudonieši ir pazīstami no bērnības. Pirmo dzejolīti mācās jau sākumskolā. Daudz nopietnāk viņa mantojumam skolēni pievēršas vidusskolā, kad paši izstrādā dažādas prezentācijas un referātus. «Ar mazajiem mēs sākam ar ļoti vienkāršām lietām, nevis ar augstām, tālām un netveramām. Ar reālām. Piemēram, ir Andreja Eglīša dzejolis Ļaudona,» stāsta skolotāja. Tās ir dzimtenes ainas, ko bērni paši dvēselē uzsūc katru dienu. «Saruna ar astotajiem, devītajiem jau kļūst nopietnāka. Bieži vien rodas jautājumi par aizbraukšanu un došanos projām. Tad man ir jāmēģina pārliecināt. Tas ir literatūras skolotāja pienākums - runāt un pārliecināt bērnus. Kāpēc viņš atpakaļ uz Latviju dodas pēc 53 gadiem? Un viņš nebūt šeit neredz visu rožaini priecīgu. Tā patiesība, ko viņš redz Latvijā, kas ir noticis un kas būtu darāms, - ne vienmēr to ir patīkami citiem dzirdēt.» Ar lielajiem skolotāja runājot arī par šodienas aizbraukšanu. Kā Andrejs Eglītis šodien šo situāciju komentētu, un kāds viņam būtu padoms?...
«Daudz no tā, ko radīja trimdas literatūra, bija radīts pašu vajadzībai un vaļaspriekam. Tās vērtība ir lielā mērā kultūrvēsturiska vai socioloģiska,» sava referāta epilogā secina V. Nollendorfs. Pat ja daudziem, īpaši jaunākas paaudzes cilvēkiem, kurus aptaujāju, viņa dzeja nav tuva («vairāk ar prātu uztverama», «didaktiska»), būtu svarīgi apzināties, ka dzejnieks neko neradīja «paša vajadzībai» un «vaļaspriekam». Pat ja Andreja Eglīša dzeja kādam nav tuva, nevar nenovērtēt, ka ikvienu rakstīto vārdu dzejnieks «pierādīja» ar savu atgriešanos.
Vai vēl dievkociņš zied?
Andrejs Eglītis ir dzimis 1912. gada 21. oktobrī Vidzemes novada Ļaudonas pagasta Siliešos. Kalpu ģimenē, tāpēc iebilda, ja sauca par kungu. Bērnību dzejnieks atceras ar makšķerēšanu Aiviekstē, Lielajā un Mazajā Pleču ezerā, ar vēžošanu Svētupē. Un, protams, ar māti Emīliju, kas Andrejam ir vistuvākais cilvēks. Mātes tēla iedvesmots ir 1955. gadā Zviedrijā tapušais krājums Vai vēl dievkociņš zied mātes kapu laukā. No tēva, kurš spēlējis trompeti, Andrejs «aizņēmies» muzikalitāti, kuru apzinās pats un pamana citi. «Visiem dzejoļiem es dzirdu cauri mūziku. Es arī rakstu, fonā skanot mūzikai.»
Pašās kara beigās, 1945. gada 8. maijā astoņos vakarā, kad krievi jau ir Liepājā, dzejnieks ar motorlaivu dodas prom no dzimtenes, kurā atgriežas tikai pēc 53 gadiem - 1998. gada 13. augustā plkst. 11.07 ar lidmašīnu. «Es esmu atgriezies uz visiem laikiem,» dzejnieks teica savā pirmajā intervijā pēc atgriešanās. Pa vidu šiem gadskaitļiem - nacionālās misijas darbs svešumā. 1947. gadā Zviedrijā, Stokholmā, Eglītis izveido Latviešu nacionālo fondu (LNF), kura darbība vērsta uz to, lai neatkarīga Latvija pasaules un galvenokārt pašu latviešu acīs nekļūst par svešvārdu. Nacionālā vadzvaigzne viņu vada arī kā žurnāla Ceļazīmes redaktoru. Laikabiedri atceras, ka A. Eglīti LNF mītnē varēja sastapt no agra rīta līdz vēlam vakaram. Viņš pašaizliedzīgi darījis visu, kas nācis priekšā, ne tikai sāpīgi skumis pēc zaudētās dzimtenes - kārtojis, saiņojis, sarakstījies, debatējis, dusmojies savā iespaidīgi zemajā balsī.
1953. gadā dzejnieks apprecas ar Andu Jaunvīksni, ar kuru kopā apceļo daudzas pasaules zemes. Tomēr visur pēc ilgāka laika viņam sāk «salt dvēsele».
Andreja Eglīša mūžs izdziest 2006. gadā 93 gadu vecumā slimnīcā. Toreizējā Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga paziņojumā par dzejnieka nāvi teica: «No savas zemes uz Dieva valstību ir devies dziļš Latvijas patriots un Latvijas būtības aizstāvis.»
Pēc atgriešanās Latvijā dzejnieks nodzīvoja septiņus gadus sešus mēnešus un 10 dienas - saskaitījis dokumentālās filmas Andrejs Eglītis. Tauta manas mājas scenārists Atis Skalbergs (režisors Rodrigo Rikards, 1998). Pēc trim gadiem Zigurds Vidiņš uzņem portretfilmu - Degošā dvēsele ar moto «Katrai tautai iet pa priekšu kāda degoša sirds. Un burvim pār viņu nav varas» (Kārlis Skalbe). Vēl labāk Andreju Eglīti raksturo tikai pašraksturojums: «Es esmu dumpinieks un sārtā dzinējs, nedusētājs skaļš -/Lai tauta nepazūd, kā laikos kapu klajums zaļš.»