Lūk, tad būtu šausmas! - tā dziesminieks Haralds Sīmanis, kura balss diapazonu var apbrīnot jau ceturto gadu desmitu, šoruden atsaucas uz ugunsnelaimi, kas gada sākumā aiznesa viņa māju ar visu iedzīvi.
Dzīve - ceļš un cīņa
Sīmanis apgalvo, ka materiālā pasaule viņu vispār neinteresējot. Pat tad, kad par to pēkšņi tiek skarbi atgādināts, atstājot tevi bez jumta virs galvas. «Dzīve jāuzņem tāda, kāda tā ir. Vienkārši laikam manis paša savārīto ziepju bija salasījies tik daudz, ka es dabūju šo spērienu. Es saku: dzīve ir ceļš. Arvīds (A. Ulme - Sīmaņa partneris dziesmu rakstīšanā un jumiķa darbos - red.) saka: dzīve ir cīņa. Tā ir cīņa ar sevi. Tu katru dienu piecelies, un tev tās smadzenes ir jāattīra no skaudības, ļaunuma, naida, greizsirdības, ir jāmācās piedot. Baušļi ir jāievēro! Nav svarīgi, vai tu ej uz baznīcu vai neej, bet ja tu dari kaut ko sliktu... Viens sānsolītis, otrs, trešais, un tu jau vairs netiec sargāts. Turklāt mums jau ir sakrājies arī no senčiem - manējais vecais deva tā, ka nu,» Haralds krata sirdi, kad jau otro reizi esam satikušies autoostā pirms viņa došanās uz pagaidu mītni Cēsīs.
Dvēseles stāvoklis - čigāns
Sīmanis visu laiku ir ceļā, un te noteikti «pie vainas» viņa čigānu asinis, jo tie vienmēr ir bijuši klejotāji. «Es to neuztveru kā tautību, bet dvēseles stāvokli. Forši vienā rakstā bija pateikts: tā ir tauta, kurai mežs ir baznīca. Viņi visu laiku ir ceļā, jo, ja roms nosēžas un kaut kur dzīvo, es viņu vairs neuzskatu par romu - ja tu neesi kustībā un ja tev nav savas kulbas, tad tu esi parasts ļaužs,» Sīmanis raksturo savus tautiešus un arī pats sevi, atgādinot, ka pēc pases viņš tomēr ir latvietis. Arī savulaik strādājot filharmonijā un muzicējot grupā Tip Top - ja vienu nedēļu braukāšana ar koncertiem tikusi izlaista, nākamās nedēļas sākumā bijis tāds kā nemiers: «Tu nesaproti, kāpēc tā. Beigās skaidrs - es taču nekur nebraucu, man apkārt nekas nekustas, nezib gar acīm. Viss stāv uz vietas, un arī tu pats.»
Nesen apgādā Upe TT ir iznācis jauns Haralda Sīmaņa albums Par zāli, par sāli un tevi. «Ierakstot es no tās mūzikas atbrīvojos un varu iet tālāk, jo, kamēr neesmu nofiksējis, tā iekšā maļas un tu nevari spert nākamo soli. Nu tas ir nofiksēts, un viss - miers.» Sīmanis iesaka albumu klausīties ar labu aparatūru vai austiņās, lai, nonākot ar šo mūziku intīmākā kontaktā, varētu saklausīt visas skaņu nianses - kā vienīgais pavadošais instruments tajā skan Rīgas Doma ērģeles. «Tur tādi krikumiņi nāk ārā! Tā ir tīrākā ērģele! Gan ģitāru, gan ērģeles es neizmantoju kā soloinstrumentu - tās man palīdz iznest to, ko es gribu pateikt. Tas ir tas pamats, uz kā viss turas.»
Ērģeļspēles huligāns
Šovasar Sīmanis sava jaunā albuma programmu jau spēlējis vairākās baznīcās, kurās ir ērģeles. Rudenī vēl paredzēts paviesoties Dubultos, Saulkrastos, Vecajā Ģertrūdē Rīgā, Valkā un Bauskā. Sīmanis ērģeles sāka spēlēt 1976. gadā, remontējot Cēsu Jāņa baznīcas jumtu. Izmantojot «dienesta stāvokli», viņš tām gluži vienkārši tika klāt. «Ja ģitārists, kurš nekad nav sēdējis pie klaviatūras, piesēžas pie ērģelēm, tas ir baigais kaifs, ka tev aizmugurē ir vesels orķestris un tu tik spied, kuru stabuļu rindu gribi. Jāsaka, ka attiecībā pret tradicionālo ērģeļu spēli es laikam esmu huligāns,» atzīst Haralds un atceras, ka Marģeris Zariņš savulaik brīnījies par viņa spēles manieri. Jautājis, kur šis jumiķis un dziesminieks tā iemācījies, un bijis šokā, klātesošajam dziesminiekam Valdim Atālam atbildot, ka nekur, jo, ja būtu mācījies, tad spēlētu kā visi. Zariņš mēģinājis Sīmani pierunāt tomēr iet mācīties un pilnveidot savu ērģeļu spēles prasmi konservatorijā, bet velti. «Pēc tam man kā komponistam vajadzētu rakstīt kantātes oktobrim un studēt zinātnisko komunismu? Ne par ko! Dieva dotais nav prece, kas jānes uz tirgu. Mans maizes darbs bija skārdnieks jumiķis. Augstums un mūzika man deva brīvību - mani nevar ielikt kaut kādā konkrētā rāmī. Jo par mani saka tā: Haralds dzied, kad, kur, ko, kam un cik grib. Nesen Teātra bārā man teica: Harald, tevī ir baigi grūti klausīties - tev ir pārāk daudz vārdu. Es atbildu: nu beidz, es vienu pantiņu trīs reizes nodziedāju.»