Credo ir ļoti nopietns uzstādījums. Sarežģītāk un atbildīgāk nekā simfonija?
Viens skaidrojums ir tāds: man ir mesa, kas brieduma gados jāuzraksta katram komponistam. Esmu to trīs reizes pārstrādājis dažādiem izpildītājiem, taču mesā nebija Credo daļas. Tāpēc tas drusciņ palika mans parāds. Gribas pateikt, kāpēc tu esi dzīvojis, kāpēc tu esi bijis komponists, kam tu esi ticējis, rakstot mūziku. Credo man iznāca tāda dalīšanās priekā. Es biju ļoti laimīgs, šo darbu rakstot, jo tur nebija tumsas, tur nebija ēnas. Bija viena liela ticība. Gribas dalīties ar šo ticības sajūtu.
Pēdējā laikā daudz domāju, ka mēs esam aizmirsuši, ko nozīmē svētums. Kas ir svēts? Ziemassvētkos visi dzied Klusa nakts, svēta nakts. Klusa - to varētu saprast. Bet kas ir svēts? Vēl dzied Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai. Bet ko tas nozīmē?
Kur tu to (svētumu) meklē? Baznīcā? Svētajos rakstos? Cilvēkmīlestībā?
Sāksim ar to, ka šis vārds mūsu dzīves telpā ir aizgrūsts projām. Tas ir ārpus ikdienas, vertikālē un neder ikdienišķajā horizontālē. Esmu meklējis baznīcā un gandrīz nekad neesmu atradis. Bet šad tad sadzirdu mūzikā. Un tie ir bezgalīgas laimes brīži. Klausoties citu komponistu mūziku, es varu pateikt, kur esmu kādu brīdi tam tuvojies. Svētums manā uztverē ir kaut kas tik ārkārtējs, ka eksistences līmenī to ilgstoši nevar izturēt. Bet pēc tā tiekties, meklēt, censties saprast, izjust - to esmu mēģinājis savā Credo. Bet, ejot pa Pārdaugavu, redzu, ka auto mācekļu firma arī saucas Credo, un mums bija tāda rokgrupa... Es ticu dievišķajai asij. Grozi, kā gribi, es savā mūzikā variēju par vienu tēmu. Tā ir garīgā vertikāle. Tie ir brīnišķīgi piedzīvojumi. Vismaz man. Ja tas uzrunās arī kādu citu, man būs liels prieks.
Kuru komponistu mūzikā tu atrodi šos svētlaimes brīžus?
Laiku pa laikam Arvo Perta, šad tad arī Riharda Vāgnera un mazāk zināmā Nīderlandes komponista Jupa Fransena mūzikā. Šajā skaistajā, bet perfektajā zemē viņš ir tāds tīrradnis! Nez vai viņi prot novērtēt un saprast, cik viņš ir ārkārtējs.
Pazīsti personiski?
Jā. Bet nekad nevajag jaukt komponistu un viņa mūziku. Viņš ir aizkustinoši egocentrisks puisis, kuru interesē vienīgi viņš pats un viņa mūzika. Bet mūzika ir fantastiska. Reiz viņa Sanctus skanēja arī Latvijā. Vienreizējs simfonisks opuss, tā bija fantastiska laimes sajūta, kādai ilgi pietuvoties nevar.
Varbūt tev arī jāraksta liels, gaismas pieliets Sanctus?
Es visu laiku eju uz to. Ar Te Deum un Credo.
Vai tev arī komponēšana ir uzdrošināšanās kā Pertam, kurš tieši ar Credo īsi pirms emigrēšanas no PSRS apliecināja savu kristīga cilvēka identitāti?
Man tā ir maza uzdrošināšanās lielā pazemībā. Jo tu esi pazemīgāks, jo lielākā garīgā saskaņā dzīvo.
Vai mēdz domāt arī par savām dzīves kļūdām?
Es bieži par to nedomāju, ar tādu pašanalīzi sevi nemoku. Protams, man nav saraksta, kādi ir mani grēki un kāds sods man par tiem jāsaņem. Bet sods jāsaņem agri vai vēlu. Tāds ir mans vienkāršais dzīves skatījums.
Ir bail no soda?
Nē. Es to pieņemu. Katra diena mani tuvina aiziešanas brīdim - kā jebkuru no mums. Kas būs, to mēs nezinām. Tā ir mūžības dievišķā cenzūra, kas mums neļauj ieskatīties, kur nav lemts. Taču es vismaz mēģinu dzīvot un piepildīt man atvēlētās dienas, daudz negrēkodams.
Vai citu kļūdas tracina? Vēl jo vairāk apzinātās, izplānotās krāpšanas, kuru dēļ Latvija tagad ir dziļā bedrē?
Kad pagājušajā nedēļā visa Latvija atcerējās barikāžu divdesmitgadi, man ļoti patika, ko teica viens mācītājs: tad, pirms 20 gadiem, tā bija varbūt skaistākā nedēļa mūsu tautas vēsturē. Viss liekais bija nost, un bija tikai milzīga gatavība un iekšēja nepieciešamība cīnīties par to, kas mums bija atņemts un ko mēs gribējām dabūt atpakaļ. Lielais sapnis par brīvību, kas ir katras tautas - lielas vai mazas - pamatstāvoklis savā valsī. Tagad, protams, varam salīdzināt, kādi mēs bijām un esam. Es arī atceros, un video redzams, kādi bija cilvēki, viņu sejas, kāds viņos bija spēks, pārliecība. Tad pagāja 20 gadu, kas ir tikpat, cik ilga bija pirmā Latvijas neatkarība. Te ir laiks salīdzināšanai. Man bieži ir skumji, ka esam baigi maldījušies un aizgājuši ne to ceļu. Tad, protams, ir jautājumi, kāpēc un kas aiz tā slēpjas. Kā tad tas tā šoreiz sanācis? Vai okupācijas gadi - faktiski dzīve cietumā - tautu tik ļoti spēja degradēt? Tas, ka labākie cilvēki ir izkauti Otrajā pasaules karā un nomērdēti Sibīrijā? Mani ārkārtīgi satrieca kāds vīrs, kurš teica: mēs katru dienu Latvijai pazaudējam vienu pārpildītu autobusu ar cilvēkiem.
Aizbraucot lēni noasiņojam?
Nevis lēni, bet diezgan ātri. Tas man liekas vistraģiskākais, kas vien var būt: mūsu tauta neapturami izmirst! Mūsu valsts kopš neatkarības atgūšanas nav deklarējusi un nav domājusi, uz kurieni ejam, kāda būs mūsu nākotne. Varbūt šos jautājumus izvirza viens otrs, bet nav bijis nacionālas politikas, kā dzīvosim XXI gadsimtā. Ir sajūta, ka stratēģijas nav, viss palaists lielā pašplūsmā un katrs dara, kā grib. Nevienai partijai, nevienai valdībai nav bijis mērķtiecības, konstatējot, kāda ir realitāte. Kāpēc ģimenēs, kas ir tautas pamats, šie jautājumi netiek celti prioritātes līmenī, ja to nedara skolā? Mēs esam atguvuši brīvību, bet kā vārdā mums jādzīvo, kā jāveido mūsu valsts?
Toreiz mēs visi - Latvija, Lietuva un Igaunija - sākām vienā punktā.
Tomēr mūsu kaimiņi igauņi drusciņ pieaug skaitā, bet mēs sarūkam katru dienu par vienu autobusu. Ko darām, lai tā nebūtu? Vienmēr atkārtošu, ka Latvija ir tāda, kādu mēs paši to veidojam. Es atvainojos, gan pensionārs, gan jaunietis - jebkurš var darīt labu savai Latvijai vai kaut ko tai atņemt. Ir briesmīga sajūta: ja iedomājamies Latviju kā koku - vai nav kaut kas noticis ar serdi tur iekšā. Kas ir tas, par ko mēs šodien stāvam? Vai mums tagad Latvijā ir pietiekami daudz cilvēku, kuri varētu bez liekuļošanas teikt: es par savu Latviju varu atdot dzīvību. Cik tādu ir?
Tu varētu?
Jā. Protams. Man nav nekā lielāka un būtiskāka par dzīvošanu savai valstij un savai tautai. Tas man ir iekšā no mātes piena. Man neviens to nav speciāli stāstījis un mācījis. Tas vienkārši bija manā ģimenē, un es to nesu tālāk kā vērtību, uz kuras balstos.
Vai tev ir veicies motivēt vismaz savus bērnus un mazbērnus nebraukt prom?
Gan jā, gan nē. Man ir pieci bērni un jau seši mazbērni (no trim vecākajiem bērniem). No viņiem divi dzīvo Zviedrijā, jo mana meita Madara apprecējās ar zviedru mākslinieku. Pārējie ir Latvijā. Mans vecākais dēls Matīss vispār šajā ziņā ir visīstākais paraugs. Viņš ar ģimeni dzīvoja Rīgā, bija darbs, bet viņi gribēja kaut ko savu. Absolūti neticami, bet viņi aizbrauca un pie Cesvaines nopirka lauku māju, kuru izveidoja par tūrisma saimniecību. Viņi atveda no Vācijas brīnišķīgu kazu ganāmpulku. Kazas ir brīnišķīgas, un viņi tās krusto ar mūsu kazām un no piena gatavo brīnišķīgus konservus. Viņam ir trīs bērni, visi iet vietējā Cesvaines skolā.
Pretnis lauku depresijai?
Viņi stāsta, ka diemžēl ir arī skumja, depresīva, degradējoša vide, taču ir cilvēki, kuri tam pretojas un strādā. Diemžēl skolas tukšojas un ģimenes aizbrauc. Tā ir tik būtiska tēma, un es nesaprotu, kā mēs varam to uztvert tā - starp citu. Man liekas, ka iestājusies liela remdenība, kas man liekas ļoti liels grēks. Tā remdeni mēs par to runājam. Remdeni strīdamies un remdeni mēģinām kaut ko darīt, un patiesībā neko īsti nedarām. Neviens tā īsti nedeg. Draugi, mēs ejam iznīcības ceļu. Ir jāapstājas! Mūsu senči pārdzīvojuši tādas šausmas, bet tagad mēs esam vēsturiski vislabākajā situācijā: Eiropas daļa Eiropas Savienībā, un aiz mums stāv NATO. It kā būtu īstā reize, lai varētu atliekt plecus un kopt savu zemi, valsti un tautu. Bet… dīvaini - cilvēki pat sacenšas, rādot, cik ļoti viņi neieredz savu valsti, tautu un zemi.
To, atgriezies no kalpošanas Īrijā, minēja arī mācītājs Uģis Brūklene.
Mēs viņu pazīstam. Viņš ir brīnišķīgs mācītājs, pie Usmas ezera uzcēlis brīnišķīgu baznīciņu. Mediji, bet kāpēc jūs atbalstāt noliegšanu un izsmiešanu? Teikt, ka, neskatoties uz visu, tas nav lāga un tas mums nepatīk, it kā šķiet foršāk. Apliecināt vienmēr ir grūtāk nekā izsmiet. Taču jebkurš, kurš saka tikai negācijas, naida un ļaunuma pilnus vārdus, ir gļēvs un nelaimīgs cilvēks.
Ne tikai mēs, bet arī daudzi īri tagad atstāj savu zemi, ko vēl nesen lepni dēvēja par ekonomikas tīģeri. Nespēj samierināties ar zemāku dzīves kvalitāti.
Viena lieta ir materiālā pārticība, otra - vērtības, uz kuru pamata tu vispār dzīvo. Tu kā latvietis vai eiropietis. Materiālā labklājība ir tikai līdzeklis. Mēs apmaldāmies savos konstatējumos, jo mums materiālais, nauda liekas galvenais. Kāpēc mēs par to nerunājam, neatgādinām, necīnāmies? Kāpēc atmetam ar roku un braucam projām? Mūsos vairs nav cīnītāja gēna. Kur tas ir pazudis?
Mainās jau visa modernā pasaule. Līdz ar tehnikas progresu pieaug paātrinājums, nepastāvība, īslaicīgums. Tas ietekmē cilvēku attiecības, ģimeni, mājas izjūtu.
Kāda ir perspektīva šādam paātrinājumam? Agri vai vēlu mēs pārdegsim. Neizturēsim. Tāpēc viens no maniem galvenajiem uzdevumiem ir piedāvāt citu skatpunktu. Apstājamies! Ieklausāmies! Kā latviešu komponists es piedāvāju citu alternatīvu - nesteigties! Lēnāk. Klusāk. Arvien mazāk skaņu un nošu. No visiem pārvietošanās veidiem visvairāk cienu kājāmiešanu. Es vēl joprojām neesmu nostaigājis no Lietuvas robežas līdz Igaunijas robežai pa Baltijas jūras krastu, bet es to noteikti izdarīšu. Mums ir tik skaisti 500 kilometri!
Tomēr laika spiedienu jūti arvien asāk?
Apzinos, ka dienas, nedēļas, mēneši un gadi tagad aizskrien ļoti ātri. Tas ir tiesa. Taču man gribas tam pretoties. Gribas lasīt grāmatas. Vakaros, kad nav spēka vairāk rakstīt, es arvien vairāk lasu grāmatas, nevis skatos datorā. Gribas klausīties tādu mūziku, kas man pašam patīk, un tālu staigāt. Tad tik daudz ko var ieraudzīt. Gribas rakstīt vēstules ar roku, iet uz pastu, kaut vai abonēt avīzes, nevis lasīt ziņas internetā. Pierakstīt notis ar zīmuli uz nošu papīra. Visu turēt rokās un sajust, kā smaržo pasaule, kā smaržo grāmata un svaigs sniegs. Tās ir mazas, skaistas lietas, kuras skrienot palaiž garām. Tāpēc mudinu: netrakojiet! Kur tad aizskriesiet? Meklējiet domubiedrus un dzīvojiet nesteidzīgi!
Tev ikdienā patiešām izdodas tālu staigāt?
Ja neizdodas, vismaz skrienu sporta centrā tepat tuvumā. Septiņus kilometrus katru otro dienu
Bet tā ir skriešana uz vietas!
Toties var daudz ko izdomāt. Tur pa logu ir skaists skats uz lielu pļavu. Ir arī mežs, uz kuru varu aiziet. Pats par sevi saprotams: ja tu gribi kaut ko izdarīt, ir jānorobežojas, jāatsakās.
Vari iztēloties, kas mūsu sagaida, kā gadsimtā mainīsies Eiropa?
Ja pašķiram atpakaļ iepriekšējo, redzam, ka pirmie desmit gadi aizgāja tīri normāli. Rīgā bija viens no lielākajiem uzplaukumiem, sabūvēja brīnišķīgus namus, viss gāja uz augšu. Un kas pēc tam sākās? Jukas, revolūcijas, kari, šausmas. Skaidrs, ka XXI gadsimts, patīk mums vai ne, ir mūsu, eiropiešu, rases aiziešana. Diemžēl tas ir redzams. Mēs kļūstam arvien gļēvāki, zūd principi. Mums vairs nav stipras vērtību sistēmas. Atkal tā pati lielā nelaime ir materiālisms, pārticība, kas pacelta pāri visam kā augstākais mērķis. Tā mēs atkāpjamies un atkāpjamies stipru nāciju un ticību priekšā. Skaidrs, ka nākotne pieder Āzijai. Tā vismaz tas modelis izskatās. Ķīna ar Indiju ir milzīgs spēks, tāda vitalitāte.
Interesanti, ka Āzijā ir milzīga interese par Eiropas kultūru!
Bet par ko mēs interesējamies? Kas mūs Āzijā interesē vēl bez gastronomiskā piedāvājuma? Atzīšos, esmu eirocentrisks. Man Eiropa ir tik interesanta, daudzveidīga un bagāta! Eiropas vēsture un kultūra ir tāda bagātība, viss kas ar mums ir noticis. Tik ļoti daudz vēl pašam gribētos Eiropā redzēt. Pabūt Spānijā un Portugālē, kur vēl neesmu bijis. Izbraukt cauri visām Itālijas pilsētām. Skumji, kas tas ir kaut kas aizejošs. Opera arī ir brīnišķīgs, tomēr skanošs muzejs. Tas ir tik banāli, bet kuram tagad nav asociāciju ar Romas bojāeju, kad vajadzēja tikai maizi un spēles, izklaides? Un, protams, lai mums visa būtu vairāk. Bet tu pats?
Nesen tu izraisīji skaļu diskusiju par to, kam jāskan valsts svētku koncertā.
Kad tiek pārkāptas sarkanās līnijas, pazemota un apvainota mana valsts, nedrīkst klusēt. Tāpēc arī uzrakstījām vēstuli, ko aizsūtījām gan Valsts prezidentam, gan kultūras ministrei, gan Saeimas priekšsēdētājam. Ir tādas reizes (tādu nav daudz!), kad nedrīkst spēlēt citu tautu mūziku. Tas ir 18. novembris, 4. maijs, tie ir latviešu Dziesmu svētki. Sanāk tā dīvaini: tauta pie Brīvības pieminekļa dzied latviešu tautasdziesmas, bet mēs Lielajā ģildē spēlēsim pasaules mūzikas vērtības - Bolero un tamlīdzīgi. Dariet to, bet ne 18. novembrī! Mūsu valsts svētkos tas ir prātam neaptverams murgs. Šajā gadījumā tas ne tik daudz ir pārmetums spāņu diriģentam, kurš koncertu diriģēja, bet cilvēkiem, kuri aiz nezināšanas un muļķības akceptē tādu programmu. Tas ir ārpus laba un ļauna. Tā vienkārši nekur nedara. Es apzvanīju savus draugus un kolēģus dažādās valstīs: kā jūs darāt Somijā, Polijā, Ungārijā?
Publikai acīmredzami patika koncerts, kurā līdzās Ešenvalda un Dārziņa skaņdarbiem skanēja Eiropas mūzikas šedevri. Tāpat kā pirms pāris gadiem vērienīgais Mālera «Tūkstošu simfonijas» atskaņojums Arēnā Rīga.
Bet kāds tam sakars ar 18. novembri?! Tas vienkārši ir pret veselo saprātu. Eiropas mūzikas kultūra ir brīnišķīga, bet zini vietu, laiku un kontekstu! Un šis koncerts (izņemot Andra Nelsona diriģēto Birmingemas simfoniskā orķestra vieskoncertu), šķiet, bija vienīgais, ko pārraidīja LTV!
Bet vai mums pietiek tādas simfoniskās mūzikas, kas svētku brīdī vairo vitalitāti, pašapziņu un spēku, nevis rezignētas skumjas?
Manuprāt, jārunā par nacionālo pasūtījumu. Ja mūzika liekas pārāk sērīga, lai Zaļupe uzraksta ritmisku, ar temperamentu. Nacionālo repertuāru var veidot. Atceros, kādi brīnišķīgi valsts svētku koncerti bija 90. gadu sākumā Sporta pilī, kur muzicēja kopā visi Latvijas orķestri! Taču nevar samest visu kopā un pateikt - te jums būs valsts svētku koncerts!
Esi no tiem, par kuriem saka: visu mūžu raksta vienu skaņdarbu?
Jā. Īsu brīdi biju jauns, dusmīgs un agresīvs un tikai šad tad piedāvāju kaut ko gaišāku. Tad tas viss apgriezās otrādi. Kļuvu arvien labsirdīgāks un harmoniskāks, sludinot harmoniju un mīlestību. Mūzikas uzdevums ir cilvēku iepriecināt, dot cerības un gaismas brīdi. Bet trauksmes zvans ir, pat ja neviens tajā neieklausās. Ko darīt šajā laikā? Vairāk smaidīt un teikt labus vārdus. Dari labu!
Izkulsimies?
Es ticu savai tautai. Bez piecām divpadsmitos mēs atguvām brīvību. Ja tauta tik daudz ir izcietusi un izdzīvojusi, es neticu, ka Dieva plānos ir mūsu kolektīvā nacionālā pašnāvība.Interviju iespējams noskatīties arī internetā: www.diena.lv