Noteikti nē. Varbūt nav labi salīdzināt medicīnas aprūpes sistēmu ar cauru maisu, bet, ja mēs kaut vai rīt novirzītu sešus vai septiņus procentus, tas problēmu neatrisinātu.
Tas nozīmē, ka naudu veselības aprūpē izlietojam neefektīvi?
Ir jābūt skaidram mērķim, kur šie līdzekļi tiktu izlietoti. Piemēram, pacientu līdzmaksājumi, mediķu algas. Medmāsu un sanitāru algas būtu jāpalielina jau rīt. Tā kā pati iekšējā sistēma nav sakārtota, finansējuma pieaugums neko nedod. Mums universitātes slimnīcā liela daļa ir sociālie pacienti, tai skaitā alkoholiķi, bezpajumtnieki, kuru aprūpei līdzekļi tiek lietoti neefektīvi, finansējuma palielinājums to nemainīs. Nākamā problēma ir nevajadzīgie un dubultie izmeklējumi - sākot no asins analīzēm līdz pat ehokardiogrāfijai, kur turklāt nereti ir kvalitātes problēmas un izmeklējumi ir jāpārtaisa, kā arī tas, ka daži medicīnā grib nopelnīt, tāpēc veic nevajadzīgus izmeklējumus. Kādam būtu jāseko tam līdzi. Ja par šīm procedūrām maksātu apdrošinātāji, kā tas ir citās valstīs, tie rūpīgi vērtētu, vai procedūra tiešām nepieciešama. Bet pie mums, piemēram, privātajām iestādēm piešķirtas daudzas valsts kvotas, un tās vienkārši ir jāizlieto, jānoslogo aparāti. Nopērk magnētiskās rezonanses aparātu un tik veic izmeklējumus, vajag vai nevajag. Arī pacienti bieži pieprasa veikt izmeklējumus, lai gan medicīniska pamata tam pat nav. Daļai pacientu tas nebūtu nepieciešams, bet valsts par to maksā, un papildus tas rada rindas izmeklējumiem tiem, kuriem tiešām ir nepieciešams. Neviens neskatās, nevērtē.
Tam ir iespējams izsekot līdzi?
Jā, ir. Pirmkārt, ar e-veselības sistēmu. Nav gan reāli, ka tā pilnvērtīgi sāks darboties 2016. gada 1. janvārī, kā plānots, bet var sākt ar kaut ko konkrētu, piemēram, izmeklējumiem.
Šobrīd nav iespējams nodrošināt to, ka ārsts zina, kādi izmeklējumi pacientam iepriekš veikti?
Nē. Nav kopējas sistēmas. Katrā slimnīcā, poliklīnikā tā ir sava. Pacienti nāk uz nodaļu un, lai gan pirms nedēļas jau veiktas asins analīzes, tās pārtaisa. Tas pats ar izmeklējumiem. Un pilnīgi par katru no tiem valsts samaksā - vispirms Cēsīm, tad Rīgai, bet tā ir milzīga nauda.
Tātad ārsts par iepriekšējiem izmeklējumiem var uzzināt tikai tad, ja pats pacients ir apzinīgs un par tiem pastāsta vai uzrāda izmeklējumu izdrukas?
Jā, bet tādu nav daudz. Mazāk nekā puse. Turklāt e-veselība izskaustu nekvalitatīvos izmeklējumus. Respektīvi, būtu iespēja sekot līdzi un uzdot jautājumus par to, kāpēc vienam cilvēkam veikts viens un tas pats izmeklējums īsā laika periodā.
Ko tas nozīmētu tām iestādēm, kurās ir kvalitātes problēmas? Slēgšanu, sodus?
Slimnīcu skaitu samazināt vairs nevajag, tas ir ļoti optimāls. Drīzāk jāpārskata sertifikācija un ārstu kompetence. Piemēram, reģionos ir iegādāta dārga aparatūra, bet nav sertificēta speciālista. Līdz ar to kāds iziet pāris mēnešu kursus un strādā, bet īstenībā tā nedrīkstētu.
Vai valstī pietiktu resursu to visu vērtēt?
Vienmēr jāvērtē administratīvās izmaksas pret ieguvumu. Bet es domāju, ka ietaupīt varētu vairāk.
Runājot par dažādām lietām, bieži piesaucam kaimiņvalstu pieredzi, pēdējā laikā pozitīvi izceļot Igaunijas praksi. Mums ir ko no viņiem pārņemt, mācīties?
Pirmkārt, viņi vairāk ir atvērti pieņemt jauno. Piemēram, e-veselība viņiem strādā jau vismaz piecus gadus. Kamēr mēs runājam par ieviešanu, viņi jau runā par uzlabojumiem šajā sistēmā. Tas ir ļāvis ļoti būtiski ieekonomēt finanšu līdzekļus. Nav slikta arī viņu ideja, ka veselības aprūpes sistēmas finansējums tiek veidots no veselības nodokļa, kas ir 13% no ar sociālo nodokli apliekamiem ienākumiem.
Latvijā tas ir realizējams?
Šobrīd droši vien ne, jo būtu jāmaina budžeta veidošanas principi. Bet tam būtu pozitīvie aspekti. Respektīvi, ja iezīmētu konkrētu naudu veselības aprūpei, tas nodrošinātu paredzamību. Nebūtu vairs tā, ka viens ministrs «izsit» vairāk, cits mazāk. Tā būtu ilgtspējīga, plānojama rīcība.
Bet, piemēram, ģimenes ārstiem ir lieli iebildumi pret e-veselību. Igaunijā tā nebija. Daudz kur, ne tikai medicīnā, bet arī citās jomās, esam iesīkstējuši. Mēs jau gadiem pretojamies e-veselībai un turpinām to darīt.
Kāpēc?
Ieviešot e-veselību, sistēma kļūs caurredzamāka - iestādes vairs nevarēs nopelnīt, dublējot izmeklējumus. Vēl ir bažas par datu drošību, bet mūsu IT speciālisti uzskata, ka Latvijā ir iespējams nodrošināt datu drošību. Papildus iepriekšminētajam ģimenes ārsti uztraucas par gaidāmo lielo darba apjomu, jo visa informācija no pacientu kartītēm būs jāievada datubāzē, bet neviens jau par to nemaksās. Turklāt reti kurš ārsts ir nodrošināts ar datoru.
Minējāt, ka trūkst speciālistu. Kā situāciju mainīt?
Noteikti tā ir ārsta darba apmaksa. Ārsts speciālists patlaban stundā pelna trīs līdz četrus eiro, un vēl tiek atskaitīti nodokļi. Ārstam universitātes slimnīcā vismaz ir iespēja lasīt lekcijas, ņemt papildu dežūras, bet medmāsām stāvoklis ir kritisks - saņem divus eiro stundā uz rokas, spiestas strādāt vairākos darbos.
Ja alga būtu atbilstoša, vai tas veicinātu jauno speciālistu vēlmi doties uz reģioniem?
Domāju, ka jā. Ja tur alga būtu lielāka nekā Rīgā.