Vispirms es vēlētos izcelt nelielos uzlabojumus Eiropas vidējos dzimstības rādītājos. Taču jūsu jautājums ir - vai mēs uzskatām par problēmu vai ne? Mēs esam pamanījuši, ka vairākas dalībvalstis un sabiedriskās organizācijas pievērš tam īpašu uzmanību. Tāpēc mēs uzskatām, ka ir nepieciešama Eiropas līmeņa analīze, jo jautājums, cik zemi ir dzimstības rādītāji un cik lielu problēmu šis faktors rada, ja tas rada problēmu, prasa šādu analīzi. Tai būtu pievienotā vērtība.
Kuras no dalībvalstīm ir visvairāk noraizējušās?
Ir dažādas valstu grupas. Te ir arī ļoti spēcīga korelācija starp nenoteiktību - materiālo, ekonomisko, finansiālo nenoteiktību, ko radīja postpadomju valstu pāreja. Te ir zema dzimstība, augsta mirstība. Pārejas sākuma posmā bija šoks, pārejas valstīs paredzamais dzīves ilgums kļuva īsāks. Ne tik krasi kā Krievijā, jo Krievija ir tiešām specifisks demogrāfijas gadījums. To, kam cauri izgājusi Krievija, varētu nosaukt par demogrāfijas drāmu. ES austrumu dalībvalstis, kuras pievienojās 2004. vai 2007. gadā, izjūt ilgo pārejas ietekmi. Tās ir sešas dalībvalstis, kuras pieredzējušas iedzīvotāju skaita samazināšanos pēdējos desmit gados. Trīs Baltijas valstis, no tām vissmagāk klājas Latvijai, arī Ungārija, Bulgārija un Rumānija.
Vai Eiropas Komisijā ir bijušas diskusijas, kā uzlabot demogrāfisko situāciju šajās problēmvalstīs, arī Latvijā? Kādi varētu būt ieteikumi, ar ko mums sākt?
Ir grūti uzdot īsto jautājumu. Kas ir izaicinājumi. Kas ir īstais jautājums šeit - vai tas ir kopējais populācijas lielums vai darbaspēka lielums, vai līdzsvars populācijā starp strādājošajiem un pensionētajiem, vai arī dzimstības rādītāji - salīdzinājumā ar citām valstīm? Vai ne tik daudz demogrāfijas statistika, cik dzīves līmenis, dzīves apstākļi? Te var diskutēt - ja dzīves apstākļi uzlabosies, demogrāfija pati par sevi parūpēsies. Ka mums nevajadzētu koncentrēties tieši uz demogrāfiju, bet gan daudz svarīgāk būtu skatīties uz to, kādi ir dzīves apstākļi un dzīves līmenis. Nav tik viegli definēt, kas ir svarīgākais.
Neraugoties uz to, kāds ir Eiropas Komisijas lēmums, kopējās populācijas tendences ir ļoti svarīgas dalībvalstīm. Taču to nosaka mirstība un dzimstība kopā, un vēl trešā dimensija - migrācija, kā valsti ietekmē pieplūdums un aizplūdums. Dažas valstis, tā sauktās jaunās dalībvalstis, pieredzējušas trīskāršas grūtības - augstāku mirstību, zemāku dzimstību un migrācijā aizplūdumu. Tāpēc jāskatās uz visiem faktoriem. Mirstība laimīgā kārtā samazinās. Taču bērnu dzimstība joprojām saglabājas zema, pārsvarā materiālās nenoteiktības dēļ, ko piedzīvo jaunie cilvēki. Ja jaunie cilvēki neredz iespējas iegūt labu darbu, labus ienākumus, labu dzīvokli, samērā drīz viņi varētu doties prom. Viņi tā vienkārši neatliks bērnu radīšanu, viņi var izlemt pamest valsti. Un tas iedragā ne tikai demogrāfiju - valsts, nācijas atražošanos, bet arī ekonomisko potenciālu. Tas viegli var kļūt par apburto loku.
Bet kā iziet no šāda apburtā loka?
Es uzskatu, ka ļoti svarīgi ir, cik vien iespējams, uzlabot ekonomiskos rādītājus jebkurā valstī. Mēs nevaram tikai skatīties uz ES vidējiem rādītājiem, nevaram priecāties par to, ka Vācijai un vēl dažām valstīm krīze ir aiz muguras un tagad tās skaisti attīstās. Mums ir jācenšas nodrošināt, lai arī citām dalībvalstīm, arī tām, kuras ir ES perifērijā, būtu iespējas pieredzēt ekonomisko izaugsmi un labklājību. Tas ir ļoti svarīgi. Un te lomu var spēlēt Eiropas strukturālie fondi.
Bet kādas ir iespējas pielietot Eiropas fondu naudu, lai tiešā vai netiešā veidā atbalstītu ģimenes? Piemēram, nodrošinot ar bērnudārziem. Bērnudārzu vietu trūkumu Latvijā uzskata par vienu no sāpīgākajām problēmām.
Vispirms noteikti būtu jāidentificē, kāda politika palīdzētu stabilizēt demogrāfiju. Tad var skatīties, vai struktūrfondi līdzētu. Piemērā, ko minat, Eiropas Reģionālās attīstības fondam ir iespējas atbalstīt šo sfēru. Taču ir arī iespējas izmantot Eiropas Sociālo fondu sociālajiem pakalpojumiem. Piemēram, veco ļaužu ilgtermiņa aprūpei, kas nereti paņem daudz jauno cilvēku laika un enerģijas. Ja [šāds pakalpojums] ir attīstīts, tad jaunās ģimenes var vairāk rūpēties par sevi un bērniem. Strukturālajiem fondiem ir lielas iespējas. Piemēram, ir valstis, kas fondu naudu izmanto skolām. Taču, kā jau minējāt, prognozēti tiek mazāk bērnu, tāpēc netiek veikti tieši ieguldījumi. Taču, samazinoties skolēnu skaitam, var izmantot, piemēram, sākumskolas bērnudārzam vai veco ļaužu aprūpei.
Vai tam, cik augsta ir dzimstība valstī, ir sakars ar valsts labklājību?
Tas nav tik tieši saistīts. Taču ir sakarība starp labklājību un paredzamo dzīves ilgumu. Protams, valstīs, kur ir augstāka labklājība un turīgāki cilvēki, var vairāk ieguldīt veselības stāvokļa uzlabošanā, ilgāk dzīvo turīgie. Taču nabadzīgajiem, gandrīz piektdaļai Eiropas populācijas, ir īsāks dzīves ilgums. Svarīgi uzsvērt, ka ģimenes politika un politikas, kas atbalsta labāku darba dzīves līdzsvaru (balance), īpaši jaunajām mātēm, var dot ieguldījumu arī valstīs ar mazākiem ienākumiem.
Eiropas Komisijas sagatavotajā ziņojumā lasīju par moderno ģimeņu politiku kā labu veidu, kā uzlabot nodarbinātību. Proti, izmantojot apmaksāta darba un ģimenes pienākumu apvienošanu. Varbūt varat komentēt?
Tā ir atsauce uz Eiropa 2020 stratēģiju. Sākumā mēs definējām Eiropas līmenī, ka 2020. gadā nodarbinātības līmenim jāsasniedz 75%. Un mēs vēlētos to sasniegt, sākot no šābrīža 69% līmeņa. Izklausās ļoti neliela starpība, taču te vēl garš ceļš ejams. Tādēļ mums nepieciešams būtiski uzlabot dalības līmeni trīs galvenajās grupās. Viena no tām ir jaunie. Valstīs, kur jauniešu bezdarbs ir ļoti augsts, kā, piemēram, Latvijā, ir pārāk ilga pāreja no brīža, kad pamet skolu un iegūst pirmo pastāvīgo darbu. Otra grupa - vecāka gadagājuma darbinieki, kuri darba tirgu pamet pārāk agri un kļūst atkarīgi no pensijām. Ja pārāk daudz cilvēku tā dara, pensijas var kļūt tikai arvien mazākas. Trešā ļoti nozīmīgā grupa ir sievietes, jo īpaši sievietes, kuras vēlētos vai kurām nepieciešams atgriezties darba tirgū. Sievietes, kurām jāturpina karjera, ļoti bieži sastopas ne tikai ar grūtībām, bet zaudējumiem. Šajās grupās vēlamies veikt nozīmīgus uzlabojumus.
Tas nenozīmē, ka mēs par to tikai runāsim. Mums arī nepieciešams nodrošināt, lai tiktu veikti reāli soļi. Ja mēs runājam par jauniem cilvēkiem, mums jārunā par izglītības politiku, mājokļa politiku. Ja runājam par sievietēm, jo īpaši jaunajām mātēm, mums jāskatās uz bērnu aprūpes iestādēm, iespējām atgriezties darbā vai iespējām sākt uzņēmējdarbību. Par vecākiem darbiniekiem - svarīgi ir ne tikai atlikt pensionēšanās vecumu, bet gan nodrošināt, ka ir iespējas mācīties, pieeja veselības aprūpes pakalpojumiem.
Vai ir valstis, kuras jau pierādījušas labus rezultātus darba un ģimenes apvienošanā?
Jā, protams. Labākie piemēri ir Zviedrija, Francija. Tur ir ļoti labs nodrošinājums ar bērnu aprūpes iestādēm. Tas nav tikai serviss mātēm, bet arī darba vietu radīšanas iespējas. Zviedrija attīstīja ļoti labu sistēmu - uz laiku aizvietojot darbiniekus, kad māte atstāj darba vietu, lai vēlāk atgrieztos.
Baidos, ka Latvijā samērā daudziem ir bažas vai pieredze, ka bērnus ar darbu apvienot nav iespējams, tāpēc arī bijušas iniciatīvas par māmiņalgu piešķiršanas pagarināšanu. Taču te ir bažas, ka sievietēm vēl grūtāk būs atgriezties darba tirgū.
Pabalsts var būt svarīgs ieguldījums, taču tā īstā materiālā stabilitāte, kas sievietēm nepieciešama, ir saistīta ar darbu. Tas ir nepieciešams ne tikai nākamajos gados pēc bērna piedzimšanas, bet arī svarīgs, lai sievietes varētu uzkrāt pensijas. Lai tad, kad viņas pēc vairākām desmitgadēm dodas pensijā, nebūtu jāpaļaujas uz vīriem, bet viņām būtu sava neatkarība.
EK ziņojumā lasīju - valstīs, kurās ir augsts laulību skaits, ne vienmēr ir augsta dzimstība, mēdz būt pat pretēji. Salīdzinoši daudz bērnu dzimst ārpus laulības, arī šķirtiem pāriem jaunās attiecībās. Varbūt varat komentēt? Latvijā šobrīd ģimenes politikas dokumenti tiek balstīti tieši laulības stiprināšanā.
Tas ir dzīvesstila, kultūras un dažreiz arī reliģiskās izvēles jautājums. Tāpēc man no komisāra vietas ir grūti, ja ne neiespējami, to komentēt. Galvenais ir nodrošināt pāriem stabilitāti, stabilitāti jaunām ģimenēm. Noteiktos apstākļos laulībai ir liela nozīme, taču to nosaka vietējie apstākļi.(..)
Vecāki - vai viņi ir precēti vai neprecēti - ir atbildīgi par bērniem. Abi vecāki spēlē lielu lomu. Arī tēvs spēlē ļoti lielu lomu izglītībā, audzināšanā. Es domāju, tas Eiropā ir jāuzsver. Ļoti bieži aktīvais tēvs no [ģimenes] bildes pazūd neatkarīgi no tā, vai viņš ir precēts vai nē. Precēti tēvi var būt arī slinki, bet neprecēti - ļoti atbildīgi. Es varu arī tikai atbalstīt to, ka tēviem ir jāņem kāda daļa no bērna kopšanas atvaļinājuma, lai būtu kopā ar bērniem.
Jūs nākat no Ungārijas, valsts, kur nav tie labākie dzimstības rādītāji. Kā jūs domājat - vai patriotisma veicināšana ir svarīga, lai uzlabotu demogrāfijas rādītājus?
Es šo faktoru nepārvērtētu. Es domāju - mums vajadzētu vienkārši pieņemt, ka cilvēkiem patīk viņu valsts, viņu mājas, viņu vide, viņu tauta, taču tas ir diezgan atsevišķs jautājums, domājot par ģimenes jautājumiem.
Kā, jūsuprāt, darbaspēka migrācija ietekmē ES jaunās dalībvalstis, kuras ir kā donori vecajām dalībvalstīm, dodot savu kvalificēto darbaspēku, piemēram, mūsu ārstus un arī ne tik kvalificētus darbiniekus?
Par to ir diezgan lielas raizes. Īpaši saistībā ar Vācijas un Austrijas darba tirgus atvēršanu, mēs esam aplūkojuši faktus. Ja skatāmies uz pēdējo gadu pieredzi, tā sauktā, mērķa valstis iegūst daudz. Domāju, ka arī indivīdi, kas pārvietojas no valsts uz valsti, iegūst daudz, citādi jau viņi nepārvietotos. Tomērt šeit ir riska faktors. Proti, ja ārsts no Latvijas, Lietuvas vai Slovākijas dodas uz Īriju, Lielbritāniju vai Vāciju, nav teikts, ka viņš tur strādās profesijā, kuru mācījies. Viņš var strādāt arī par māsu. Protams, no tā ļoti iegūs mērķa valsts. Taču indivīds var sevi [profesionāli] nerealizēt, un valsts, kas ieguldījusi viņa vai viņas izglītībā, zaudēs ieguldīto un arī labu ārstu. Mums tam ir jāseko līdzi. Īpaši - vai daži vai daudzi vēlāk savā valstī vispār pēc tam atgriežas. Ja cilvēks aizbrauc uz pāris gadiem, viņam tur maksā, tur bijusi profesionāla izaugsme un pēc laika atgriežas atpakaļ savā valstī, tad var būt pozitīvs līdzsvars. Taču, ja ir tendence tikai zaudēt - kā vienvirziena iela - kā tas pēdējos gados no dažām valstīm dzirdēts, tad tas kļūst par riska faktoru. Tas ir jautājums, kuru mums vajadzēs skatīt.
Taču katra valsts veido savu migrācijas politiku. Vai iespējams, ka Eiropas Komisijai te arī būtu kas sakāms?
Mēs gan teiksim dažus vārdus nākošajā gadā, jo mēs kopā ar [iekšlietu komisāri] Sesīliju Malmstrēmu, kura atbildīga par iekšlietām, tajā skaitā migrāciju, sagatavosim Komisijas paziņojumu saistībā ar ekonomisko migrāciju un nodarbinātības politiku.