Latvijas pārstāve ECT Kristīne Līce Dienai atzīst, ka šādu ECT nolēmumu par labu personai, kas iesniedz sūdzību, pēdējos gados bijuši diezgan daudz: «Tas sevī ietver dažādas lietas, sākot no tā, ka policija nopratināšanas laikā izdarījusi psiholoģisku spiedienu uz aizdomās turēto, tāpat sūdzības bijušas arī par fizisku vardarbību.» ECT nolēmumi šajos gadījumos vairāk balstās uz sistēmas būtību, nevis pierādījumu analīzi. Ir maz lietu, kuras ECT ir bijusi gatava skatīt, lai saprastu, vai tiešām policija ir rīkojusies prettiesiski. Galvenais uzsvars ir bijis uz to, kā šīs sūdzības tiek izskatītas Latvijā.
Katrs individuāli
Baltiņš pret Latviju, Mihailovs pret Latviju, Baņņikovs pret Latviju, Grimailovs pret Latviju, Nagla pret Latviju - tie ir tikai daži spriedumi, ko ECT saistībā ar Latviju pieņēma pērn. Katrs no tiem ir individuāls un nes sevī stāstu jau ar dziļām saknēm, jo parasti ECT līdz spriedumam vai lēmumam nonāk vairāku gadu garumā.
Žurnāliste Ilze Nagla ECT vērsās par viņas mājā veikto kratīšanu, kas bija kā daļa no izmeklēšanas saistībā ar informācijas noplūdi no Valsts ieņēmumu dienesta Elektroniskās deklarēšanās sistēmas. Viņa par noplūdi informēja LTV raidījumā. Īsi pēc tam notika kratīšana, kuras laikā I. Naglai tika izņemts klēpjdators, cietais disks un atmiņas kartes. Pēc tam, kad žurnāliste neguva taisnību tiesās Latvijā, viņa vērsās ECT.
«ECT process noritēja salīdzinoši ātri. Galīgais lēmums tika paziņots 2,5 gadu laikā. Kad iesniedzām prasību, mani brīdināja, ka ECT lēmumu pieņemšana var ilgt piecus gadus. Pieņemu, ka manā gadījumā viss notika ātri, jo tika skarta vārda brīvība,» stāsta I. Nagla. Viņa norāda, ka ECT tiesas process nebija emocionāli smags, viss noticis rakstiski. «Man pašai nebija jābrauc. Sākām ar to, ka advokāts palīdzēja sagatavot prasību. To izskatīja ECT. Pēc tam šī tiesa uzdeva jautājumus valsts puses pārstāvjiem, tad ļāva viņu atbildes komentēt man un manam advokātam, un tad atkal prasīja valsts pārstāvjiem komentēt mūsu atbildes,» viņa skaidro kārtību.
I. Nagla secina, ka Latvijā bieži vien pirmās un otrās instances tiesu tiesneši pieņem pretrunīgus lēmumus, un tad ir jāmēģina saprast, kurā instancē tiesnesis ir kompetents, kurā nav. Tiek dažādi interpretēti fakti, un tas liek aizdomāties, kāpēc tā notiek. Kaut gan ECT viņai par labu piesprieda izmaksāt 20 000 eiro kompensāciju, I. Nagla norāda, ka vēršanās šajā tiesā būtu jāuztver kā galējais instruments, ja citi mehānismi vairs nelīdz: «Mums vajadzētu savest kārtībā savu tiesu sistēmu, jo nav normāli, ka tik daudziem cilvēkiem ir jāvēršas ECT.»
Nesalīdzināmi lielumi
1997. gadā arī attiecībā pret Latviju stājās spēkā Eiropas Cilvēktiesību konvencija. Kopš šī laika ECT par iespējamiem konvencijas pārkāpumiem pasludinājusi nolēmumus par 205 lietām. Reāli pārkāpumi konstatēti 104 lietās. Piespriesto kompensāciju apjoms veido teju divus miljonus eiro. Tā kā ne visi spriedumi jau ir stājušies spēkā, reāli izmaksātā summa ir mazāka. Jaunākie apkopotie dati liecina, ka pērn ECT pasludinājusi 26 nolēmumus Latvijas lietās, kopumā atlīdzībās piešķirot 76 000 eiro. 64 000 eiro no tiem veido atlīdzība par morālo kaitējumu, pārējā summa ir atlīdzība par tiesāšanās izdevumiem. Pēdējos gados pieņemto nolēmumu skaits Latvijas lietās lielā mērā saglabājas nemainīgs.
K. Līce norāda, ka ir grūti noteikt, vai mēs izceļamies uz citu Eiropas valstu fona: «Cilvēki sūdzas par dažādām lietām. Nevar salīdzināt Latviju ar Itāliju, kur lietu izskatīšanu gaida apmēram 20 000 sūdzību, un tās visas ir tikai par to, ka tiesas procesi ir pārāk ilgi. Katrā valstī ir sava juridiskā situācija. Latvijai nav izteikta sūdzību kategorija, kas īpaši izceļas.»
Arī advokāts Aloizs Vaznis Dienai norāda, ka statistika nekādā ziņā nav mēraukla, lai varētu secināt, ka pie vainas ir mūsu tiesu sistēma. «Ja jau visu valstu tiesas iztiesātu tā, ka nav jāpārtiesā ECT, tad jau šai tiesai nebūtu jēgas. Domāju, ka šos skaitļus nav pareizi izmantot, lai meklētu trūkumus mūsu tiesu sistēmā. Mēs varam runāt tikai par konkrētām lietām un konkrētiem faktiem. Katra lieta ir dziļi individuāla, līdz ar to secinājumus no šīs statistikas taisīt nav īsti korektori,» viņš saka, piebilstot, ka proporcionāli šāda situācija ir arī citās Eiropas valstīs.
Izmeklē sevi
2010. gada beigās pasludināja spriedumu lietā Jasinskis pret Latviju. Runa ir par kurlmēmu puisi, kurš nomira, kamēr atradās policijas izolatorā. Viņš tur bija guvis galvas traumu, kam savlaicīgi netika pievērsta uzmanība. Tā bija pirmā reize, kad ECT ieskatā atklājās Latvijas sistēmiskā problēma, proti, ka sūdzības par policijas darbiniekiem izmeklē Valsts policijas struktūrvienības. «ECT uzskata, ka tā nav neatkarīga izmeklēšana. Mums ir bijis diezgan daudz lietu, kur ECT ir vērtējusi no Latvijas iesniegtu sūdzību par to, ka policijas rīcība nav pienācīgi izmeklēta. Pēdējos gadījumos ECT vairs nevērtē, kas konkrētajā gadījumā ir izdarīts. Redzot, ka izmeklēšanu joprojām veic Valsts policijas struktūrvienība, viņi norāda, ka izmeklēšana nav bijusi efektīva,» stāsta K. Līce.
Iekšlietu ministrija jau kādu laiku to ir atzinusi kā problēmu un meklē risinājumu. Tā izstrādājusi koncepciju par Iekšējā drošības biroja izveidi, Ministru kabinets to ir izskatījis, un nolemts, ka birojs tiks izveidots nākamā gada decembrī. «Tas vajadzīgs, lai efektīvi nodrošinātu amatpersonu iespējamu noziedzīgu nodarījumu novēršanu un atklāšanu iekšlietu nozares dienestos, lai policistiem pašiem nebūtu jāizmeklē savu kolēģu nodarījumi. Tas nozīmē, ka Valsts policijas Iekšējās drošības birojs tiks atdalīts no Valsts policijas un nodots ministra pārraudzībā,» Dienai stāsta Iekšlietu ministrijas pārstāve Daiga Holma. Tiesa gan, šim procesam nākamgad būs nepieciešami papildu 1,4 miljoni eiro, 2016. gadā un turpmāk - 3,6 miljoni eiro.