_Roxette_ pieder pie muzikālajām apvienībām, par kurām mums šķiet, ka zinām «tos viņu pāris hitus», bet koncertā paši sev atklājam, ka zinām vai no galvas neskaitāmas dziesmas, kuras sajūk, jo izklausās ļoti līdzīgas. Skanot vienai dziesmai, šķiet, ka tūliņ ieskanēsies piedziedājums no kādas citas, un lielākajā daļā gadījumu tas tiek uzskatīts par trūkumu. Tomēr _Roxette_ ir savs rokraksts, ko nav spējīgs atdarināt neviens, līdzīgi kā mūžam dzīvajām roka leģendām _ZZ Top_, _Motorhead_ vai AC/DC, kuru dziesmas arī līdzīgas cita citai kā ūdens lāses. Šajā rokrakstā, lai arī cik banāls tas daļai klausītāju liktos, viņi paliktu unikāli pat tad, ja būtu spējīgi sacerēt vēl simtiem dziesmu. Šajā rokrakstā summējas Pēra Gesles prasmīgi savērptās melodijas un viņa paša vokāls tandēmā ar Mariju Frēdriksoni, kuras balss savulaik bija ne mazāk vērā ņemams skandināvu popmūzikas vokālās mākslas brīnums kā Mortens Harkets no _A-ha._ Tomēr kopš grupas darbības pārtraukuma pēdējā desmitgadē, kad Marija saslima ar galvas smadzeņu audzēju un bija pazaudējusi spēju runāt, lasīt, rakstīt un pastāvīgi pārvietoties, tagadējā spēja dziedāt jāuztver kā smagā atveseļošanās procesā panāktais rezultāts, un jebkurš viņas kritizētājs līdzinātos pilsētas mēram, kurš aizliegtu ielās parādīties cilvēkiem ratiņkrēslos. Var diskutēt, vai vajadzēja atgriezties uz skatuves, bet cilvēciskais moments tomēr ņem virsroku - Marijas Frēdriksones dziedāto dziesmu fani zina visu vēsturi un sveic dziedātāju ar atgriešanos uz skatuves, varenā korī piepalīdz paņemt augstākas notis, kas viņai diemžēl vairs nav pa spēkam, tādā veidā uzmundrinot un šajā misijā pievienojoties grupas mūziķiem. Liela daļa pirmā grupas Rīgas koncerta apmeklētāju ir kundzītes labākajos gados, kuras romantisko jaunību pavadījušas, dungojot «nanananā» no dziesmas _The Look_, vai, ļoti iespējams, pirmo reizi kritušas izredzētā apskāvienos lēnās dejas laikā, skanot tieši _Roxette_ lēnajam gabalam It Must Have Been Love. Vēl šodien viņas mēdz apņēmīgi izspraukties cauri mūsdienu jauniešiem deju plača priekšā un koķeti iečukstēt dīdžejam ausī, ka ļoti vajadzētu uzlikt kaut ko no _Roxette._ Tāpēc nav šaubu, ka atnākušie nav šeit nejauši - viņi no sirds ciena _Roxette_, un nekur publikā nedzird neapmierinātas replikas: «Tā Marija taču dzied galīgi šķībi!» - vai ko tamlīdzīgu. Ir līdzjūtības pilnas sejas, ir tādas, kas vienkārši priecājas par pazīstamām dziesmām un trūkumus izliekas nemanām.
Pilns recenzijas teksts: www.diena.lv