Fenhelis ir universāls augs, jo faktiski neizmantojamas ir tikai saknes. Bet šoreiz par to daļu, kas tīri tehniski būtu saucama par stublāju paresninājumiem, jo saknenis tas nav un arī gluži sīpols ne, lai gan struktūra ir gaužām līdzīga. Itāļu jeb Florences fenhelis ir klasisks Vidusjūras reģiona iedzimtais.
Kad vēl fenheli nebiju iepazinusi, izlasīju, ka vispirms bumbulis jānopērk un tad jāizlemj, ko ar to darīt. Teorija ir šāda: jo lielāks bumbulis, jo šķiedraināks, tāpēc vairāk prasās pēc sautēšanas un vārīšanas, nevis ēšanas svaigā veidā. Uz lielveikalā pirktajiem, nevis pašaudzētajiem šo teoriju var droši attiecināt. Esmu gan iemanījusies, ka, tiekot vaļā no ārējās kārtas, pat lielāki bumbuļi izmantojami svaigi. Tomēr vienmēr drošības pēc pirms šķēlēšanas salātos tie jānogaršo.
Tieši tā es svaigos fenheļus mēdzu izmantot - iegriezt salātos. Kaut arī dienvidnieki, man tie vairāk asociējas ar rudens/ziemas sezonu un nav iedomājami ar balzametiķi, tikai un vienīgi ar ābolu etiķi. Tā kā beznosacījumu mīlestībā pret šo bumbuli neesmu atzinusies, es to nemēdzu ēst vienu pašu.
Parasti tas nāk kombinācijā ar burkānu, seleriju vai pikantākām salātlapām un kāpostiem. Ļoti labi sader ar redīsiem un gurķiem. Lai gan pietiek vien ar smalku sašķērēšanu, es sekoju britu zvaigžņu šefa Gordona Remzija ieteikumam tos pēc griešanas ielikt ledusaukstā (aukstā ūdenī ieliec vēl ledus kubiņus) ūdenī, kuram piespiesta puse citrona. Tā tos paturu 10-15 minūtes, pēc tam nokāšu un nosusinu papīra dvielī, tad iejaucu ābolu etiķa mērcē līdz ar citām salātu sastāvdaļām un ļauju kādu pusstundu iemarinēties. Man nav zinātniska izskaidrojuma, kāpēc tie jātur ledusūdenī, bet ir aizdomas, ka kraukšķīguma saglabāšanas nolūkā. Šādi salāti teicami sader gan ar zivīm, jo īpaši skumbriju vai lasi, un ceptu gaļu - cūkas vai jēra.
Ja nu fenhelis izrādās šķiedrains, tas ir jāvāra, jāsautē vai jācep. Vai jāliek klāt zupai. Zivju zupa (arī no Marseļas nākusī slavenā bouillabaisse) nav iedomājama bez šā bumbuļa. Ja nav fenheļa, daži pavāri mēdz piepilināt zupām anīsa liķierus, piemēram, Pastis. Ja nomēģināsiet zivju zupu ar fenheli, uz parasto vairs pat skatīties negribēsies.
Vēl var fenheli sašķērēt daivās, likt cepamtraukā vai pannā, pārliet ar buljonu (vistas, zivju vai dārzeņu), saldo krējumu vai vīna un buljona maisījumu, likt krāsnī vai pārsegt ar vāku un lēnām sautēt 30 minūtes, kamēr šķidrums samazinājies un fenheļi viegli karamelizējušies. Šādam fenhelim anīsa garša ir jau krietni mazinājusies. Ar to arī būtu jāsāk šā bumbuļa iepazīšana, lai pret to nerastos riebums uz visu atlikušo dzīvi.
No žurnāla Dienas Ēdieni arhīva