Tas jau ir zemnieku lēmums, es te esmu tikai vadītājs un menedžeris. Zemniekus uz šo soli pamudināja piena krīze 2009. gadā, kad vārda tiešajā nozīmē pienu nebija kur likt. Tajos brīžos, kad piena cena ir laba un piens ir deficīts, visiem liekas, ka tāda rūpnīca nav vajadzīga, jo pienu pirkt un pārdot jau ir vienkāršāk - divi darījumi, un tālāk nekādas bēdas. Mēs neesam izvēlējušies vieglāko ceļu, tās ir investīcijas un ražošana, taču zemnieki uzskata, ka tas ir ilgtermiņa ceļš. Par lēmuma pareizību varēja pārliecināties šī gada aprīlī, maijā un jūnijā, kad atkal strauji krita piena cenas un situācija atkal tuvojās tam, ka piena kombināti sāka uzlikt limitus, cik pieņems. Par laimi, tobrīd kritiskā robeža netika sasniegta un cenas nostabilizējās, taču tendences tas parāda. Patlaban ražojam vājpiena koncentrātu, ko piena kombināti izmanto kā izejvielu, kā arī krējumu. Jūnijā rūpnīcu atklājām, jūlijā bija ražošanas regulācijas process, ar katru mēnesi ražošanas jaudas pakāpeniski kāpinām, vēl pieņemam darbā cilvēkus. Paralēli notiek siera iekārtu montāža, kuras beigas varētu būt oktobra vidū.
Vai tas, ka simtiem zemnieku ved pienu pie jums, ietekmē citus piena pārstrādātājus?
Kopumā iepērkam pienu apmēram no sešsimt saimniecībām, taču nemaz nezinām, kā tas ietekmē citus. Šim projektam tika veltīti daudzi pārmetumi, viens no tiem - kā nu pārējos ietekmēs. Tagad esam sākuši strādāt un ražojam, diez vai kāds ir milzīgi ietekmēts, jo pamatā mūsu piens līdz šim tika eksportēts uz Lietuvu. Nebija tā, ka visu laiku piegādājām kombinātiem vairākus tūkstošus tonnu piena un nu vairs tas nenotiek.
Vairāk orientējaties uz vietējo patēriņu vai tomēr eksportu?
Uz abiem. Mūsu attieksme pret vietējo tirgu vienmēr ir bijusi atbildīga, vēl 2009. gadā, kad pirktspēja bija dramatiski zema, daudzi uzņēmēji optimizēja pārdošanu un vienkāršāk bija pārdot vienu 25 tonnu kravu eksportā nekā tādu daudzumu notirgot Latvijā, mēs tik un tā negājām vieglāko ceļu, tieši otrādi, investējām iepakojumos un cilvēkos un nepametām veikalu plauktus tikai tāpēc, ka tajā brīdī neko nepelnījām. Tagad vājpiena koncentrāts tiek eksportēts uz Nīderlandi un Vāciju, kā arī Baltijas valstīm, uz vietas notiek sadarbība ar vairākiem lielajiem piena kombinātiem, piemēram, Food Union, Tukuma piena kombinātu. Esam iekarojuši Vācijas lielveikalus. Siera pārdošana ir ilgtermiņa process, tas ir nevis sprints, bet maratons. Varbūt atšķiramies no citiem ražotājiem, kas Rietumos tirgo sieru ar citām privātajām markām, - mums izdevies ar Trikātas siera marku un savu brendu iekļūt Vācijas Edeka veikalos. Arī tas nav noticis nedēļas vai mēneša laikā. Arī Latvijas piena rūpnīcā ražosim to pašu, ko līdz šim Trikātas siers, jaunās telpas dos iespēju attīstīt jaudu un tehnoloģijas, varēsim veidot jaunas šķirnes.
Pētot siera plauktus veikalos, jāsecina, ka Latvijas ražotāji ļoti maz piedāvā kārtīgi nogatavinātu sieru...
Kaut ko tādu darīsim. Jau gadu strādājam apaļo sieru segmentā, tie tiek noturēti 30-40 dienu, arī Krievijas Premium siers ir ar garākiem termiņiem. Tagad gaidām tehnoloģijas - mūsu recepšu autoriem jau tagad pilnas galvas ar idejām.
Kāds ir Latvijas patērētājs, vai viņš vairāk izvēlas vietējo sieru?
Parastās ēdienreizēs izvēlas masveida segmentu - Krievijas vai Holandes sieru, ir citas cenu kategorijas sieri, ko lieto īpašās svētku reizēs. Siera pirkšanas paradumus ietekmē arī tas, ka cilvēki daudz vairāk ceļo, iepazīst siera šķirnes un vēlas kaut ko pamēģināt. Tēma «vietējais pret importu» vienmēr būs dzīva. Mēs gan cenšamies apelēt pie tā, ka mūsu siers ir vietējo zemnieku ražots, kas garantē, ka nav pievienotas mākslīgās izejvielas, turklāt, to pērkot, nauda paliek te un aiziet uz konkrētām zemnieku saimniecībām. Siera izstrādājumus neražojam, ja to sāktu darīt, mani droši vien atbrīvotu no darba.
Kādas ir prognozes, kas tagad notiks ar piena cenu, ņemot vērā, kā cēlušās graudu cenas?
Graudu cena zemniekus - piena ražotājus - ietekmē dramatiski, šībrīža piena cena šīs izmaksas nesedz, domāju, ka tuvākajos mēnešos būs piena cenu kāpums. Protams, jebkura piena pārstrādātāja vēlme ir pienu iepirkt lētāk, tad nu ir jāmeklē kompromisi. Piena cenu ietekmē ne tikai graudu sadārdzināšanās. Vēl ir cenas pasaulē industriālajiem piena produktiem, kā pulverim, krējumam, sviestam, vēl nāk atskaņas no Eiropas biržām. Galvenokārt to nosaka, kāda ir lielāko piena pārstrādātāju politika.
Tagad, kad esat apvienojušies, varēsiet ietekmēt piena tirgus cenas?
Tāda mērķa mums nav. Ja runā par ietekmēšanu, kooperatīvi to ietekmējuši jau sen, arī bez šīs rūpnīcas. Pēc piena krīzes zemnieki vairāk sāka apvienoties kooperatīvos un, izjūtot no Latvijas pārstrādātājiem ne to labāko attieksmi, atrada stabilus partnerus Lietuvā, un tas piespieda vietējos pārstrādātājus mainīt attieksmi un maksāšanas politiku. Kopš 2009. gada tā ir mainījusies, un tas ir kooperatīvu panākums. Zemnieki negrib būt atkarīgi no cenu diktāta. Ja krītas pieprasījums un nav kur pienu likt, vietējais pārstrādātājs var uzlikt zemāku cenu, tāpēc šī rūpnīca ļauj produkciju eksportēt uz Rietumeiropu, ja šeit cena ir par zemu.
Kādi ir nākotnes plāni, vai domājat iekarot arī tālākus reģionus, piemēram, Āziju?
Piena pulveri neražojam, tas mums atkrīt. Pabeigsim šīs investīcijas, tad īpašniekiem būs jālemj, ko ražot kā nākamo. Mēs gribam specializēties uz sieru, nevis vienā stūrī ražot nedaudz piena, otrā - biezpienu un trešajā - sieru. Gribam specializēties, panākot optimālu produktu pašizmaksu un kvalitāti.
Latvijā piena lopkopība tiek minēta kā tautsaimniecības prioritāte, Zemkopības ministrijā to sauc par balto zeltu, bet vai jūs reāli jūtaties kā šī zelta ražotāji?
Duāls jautājums. Katra nozare parasti dodas pie valdības un pamato, kāds tai vajadzīgs atbalsts. Piena nozare ir specifiska, jo skar plašu cilvēku loku tiešā veidā, jo īpaši reģionos, - kā ies piena nozarei, tā dzīvos un attīstīsies reģioni. Prioritāru, speciālu atbalstu piena nozarei neizjūtu, varētu sākt kaut vai ar elementārām lietām - kā eksporta programmas. Biju pārsteigts, uzzinot, ka Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrā (LIAA) strādā vairāk nekā 200 cilvēku, viņi varētu strādāt uz eksportu, taču, cik nācies saskarties, aktivitātes ir vērtējamas kā formālas. Ar ES naudas administrēšanu viss ir kārtībā, taču ar eksporta veicināšanu, kontaktu dibināšanu, dalību izstādēs tiek darīts visai maz.
Jūs paši no LIAA esat saņēmuši atbalstu?
Kaut kādas naudiņas par dalību izstādēs. Taču šī nauda nav svarīga, svarīgi ir to izstādi kvalitatīvi noorganizēt. Ja man liktu izvēlēties, vai LIAA organizē visu Latvijas stendu labā vietā ar labu aprīkojumu, to menedžē un man par to jāmaksā vai arī dabūju no LIAA naudu un daru visu pats, labāk izvēlētos pirmo variantu. Šobrīd mums ir tendence, ka katrs iet un sitas, kā nu māk. LIAA jau arī piedāvā doties līdzi amatpersonām vizītēs uz vienu vai otru valsti, taču tas ir noderīgi lielajiem uzņēmumiem, kuri var izcelt savu svarīgumu valsts amatpersonu klātbūtnē. Taču vidējiem uzņēmumiem tas neko nedod, un tas nav galvenais virziens, kurā būtu jādarbojas.
Patlaban viena no aktualitātēm valstī ir Nacionālā attīstības plāna 2014.-2020. gadam (NAP 2020) izstrāde. Vai redzat, ka piena ražotāji būtu ieplānoti valsts nākotnē?
Ar plānu gan vēl neesmu iepazinies, vairāk runāšu par piezemētākām lietām. Tie paši ceļi - uz tiem katru mēnesi atstājam lielu naudu. Lai savāktu pienu, katru dienu nobraucam piecus tūkstošus kilometru pa dažādiem reģionālajiem ceļiem un autotransporta amortizāciju ļoti izjūtam. Es pat nesapņoju, ka tos kāds noasfaltētu, tas ir nereāli, bet varētu vismaz ziemā nodrošināt ceļu tīrīšanu, vienalga, vai to dara pašvaldības vai valsts. Tik daudz jau varētu, jo piena mašīnām pārvietošanās pa ceļiem ir tiešām dramatiska.
Vai ir vēl kādas jomas, kurās no valsts būtu nepieciešams atbalsts, lai būtu vieglāk strādāt un attīstīties?
Teorētiski mums ir atbildīgā ZM, kuras pārziņā ir piena nozare, kā arī dažādas lauksaimnieku asociācijas un biedrības, kurām ar šiem jautājumiem būtu jānodarbojas. Nevar mest visus akmeņus tikai valsts dārzā, ka tā mums kaut ko nedod, ir jautājums, cik kvalitatīvi biedrības pārstāv lauksaimniekus un kā komunicē ar ministriju ierēdņiem. Nevar teikt, ka ZM neprasītu viedokli organizācijām, notiek likumprojektu saskaņošana. Taču, cik tas viss ir efektīvi, nepateikšu, jo pats neesmu tieši iesaistīts nevienas organizācijas darbā.
Publiskajā telpā par lauksaimniecību galvenais jautājums ir vienlīdzīgāki ES tiešmaksājumi, cik lielā mērā šis jautājums attiecas uz piena nozari?
Tikpat lielā mērā kā uz jebkuru citu lauksaimniecības nozari, tā ir zemnieku sāpe un prioritāte numur viens. Paši esam iesaistījušies vienlīdzīgāku tiešmaksājumu atbalsta akcijās. Vairāk gan iesaistījies kooperatīvs Trikāta, jo Latvijas piens ir jaundibināts uzņēmums, turklāt arī lauksaimnieku organizācijās iesaistās katrs kooperatīvs pats par sevi. Taču, tā kā kooperatīvi, kas ir Latvijas piena īpašnieki, iesaistās šajās akcijās, var teikt, ka to dara arī Latvijas piens.
Jums jau kādu brīdi notiek tiesvedība ar a/s Preiļu siers, kas tam īsti ir par iemeslu?
Kad rūpnīca vēl bija projekta stadijā, Preiļu siers sasauca preses konferenci un paziņoja, ka viss šis projekts ir naudas atmazgāšana. Tā kā leksikā, kas tiek lietota publiskajā telpā, ar naudas atmazgāšanu saprot kriminālnoziegumu, mēs to uzskatījām par godu un cieņu aizskarošu paziņojumu un iesniedzām prasību tiesā. Es nezinu, kāpēc Šņepsta kungs tā rīkojās. Mēs par viņu neinteresējamies tik daudz, kā viņš par mums. Nu, cilvēkam hobijs tāds, nevaram jau aizliegt. Bija pirmā tiesas sēde, uz kuru Preiļu siers neieradās. Cilvēks, kas vairāk nekā gadu visās iespējamās vietās stāstījis par naudas atmazgāšanu, pēkšņi paziņoja, ka nav pietiekami sagatavojies tiesai, lai to pierādītu. Nākamā tiesas sēde jau noteikta.
No sākuma gan teicāt, ka jūsu darbība neietekmē citus piena pārstrādātājus. Tomēr sanāk, ka ietekmē gan, ja tāds kašķis jātaisa?
Šis kungs par mums aktīvi interesējās, kad vēl ne uz papīra, pat ne galvā šī projekta nebija. Tad Šnepsta kungs kritizēja mūsu uzņēmumus un prognozēja drīzu bojāeju. Mēs neesam ieņēmuši speciālu pozu, ka par viņu neinteresējamies, bet mums patiešām nav tik daudz laika. Viņš analizē mūsu gada pārskatus, bilances, peļņas un zaudējumu aprēķinus, reizēm šķiet, ka vairāk nekā mēs paši. Tā kā Šnepsta kungs sevi pozicionē kā pieredzes bagātāko nozares pārstāvi Latvijā, viņa pievēršanās mūsu darbam ir tikai kompliments.
Cik nopietnas ir bažas, ka Latvijas zemnieki šogad varētu pārtērēt piena kvotu?
Uzņēmuma Latvijas piens īpašnieki - kooperatīvi Dzēse, Trikāta KS un Piena partneri KS - ir apzinājuši situāciju piena kvotu izpildē, un jāatzīst, ka šī ir aktuāla problēma. Ir daudzas saimniecības, kas, iespējams, kvotas varētu pārpildīt. Šī problēma visaktuālākā ir nelielām un vidējām saimniecībām, kas pēdējos gados, izmantojot ES un valsts atbalstu, ir nopietni strādājušas, lai uzlabotu efektivitāti, - ieguldījušas dzīvnieku labturībā un ģenētikā, palielinājušas ganāmpulkus. Iespējams, ne paši zemnieki, ne arī ZM, kas aktīvi aicinājusi zemniekus modernizēties, neiedomājās, ka piena ražošanā izaugsme notiks tik strauji. Manuprāt, fakts, ka jau pašlaik, nedaudz vairāk nekā pusgadu pirms kvotas gada beigām 31. martā, ir izvirzīts jautājums par iespējamo kvotas pārpildi, jāvērtē pozitīvi. Tas dod iespēju valsts struktūrām un nevalstiskajām organizācijām jau laikus ķerties pie kvotu jautājuma risināšanas. Arī pašiem zemniekiem atliek pusgads laika risinājuma meklēšanai, tas ir, skatīties, no kā un par cik iegādāties papildu kvotu vai lemt, piemēram, par bullīšu audzēšanu, kam var izbarot virs kvotas saražoto pienu.
Kas ir galvenie priekšnoteikumi, lai Latvijas piens turpinātu attīstīties?
Stabila izvirzīto mērķu sasniegšana. Projekta īstenošanā zemnieki ir nodemonstrējuši lielu stabilitāti - gan veicot plānotās investīcijas, gan neļaujoties ietekmēties no apkārtējo ažiotāžas. Ja mēs pagrieztu filmu atpakaļ par diviem gadiem, varētu redzēt, ka esam izdarījuši visu, ko rakstījām uz papīra. Ja mēs vienkārši soli pa solim, neķerot zvaigznes, to attīstību turpināsim, viss būs kārtībā.
Vai Latvijā vēl kādreiz būs tāda situācija, ka piens grāvjos jālej?
Latvijas piens un kooperatīvi kopumā noteikti darīs visu, lai šāda situācija nepienāktu, jo Latvijas piens jau nav vienīgais kooperatīvu pārstāvis, ir arī citi mazāka apjoma, bet veiksmīgi strādājoši zemnieku pārstrādes uzņēmumi. Domāju, tas, ka zemniekiem ir sava pārstrāde un viņi nav atkarīgi no vienas dienas piena pieņemšanas vai nepieņemšanas, arī nodrošinās, ka piens nebūs jālej grāvjos.