Noprotams, ka Latvijā par tradīciju kļuvis jaunā gada pirmajā nedēļā aktīvi pārspriest, ko tad Vecgada vakarā rādījusi televīzija. Noprotams arī, ka daudzi ar redzēto nav apmierināti, jo publiskajā telpā netrūkst tādu vērtējumu kā «vulgārs», «balagāns» u. c. Par konkrēto tēmu spriest nevaru, jo TV neskatījos, bet tā nu iegadījās, ka jaunais gads iesākās, lasot vairākas publikācijas citzemju presē, kuru tematika sasaucas ar piktajiem pārspriedumiem par TV.
Lielbritānijā iznākošā Standpoint Magazine 2013. gada janvāra/februāra numurā lasāma apcere par to, kā slavenais Mocarts (un viņa mūzika) kļuvusi par t. s. izklaides industrijas preci. Piemēram, 2006. gadā ar komponista vārdu (un vizuālo tēlu) nobrendoto preču (sākot ar CD, beidzot ar saldumiem) apgrozījums bija apmēram pieci miljardi USD. Un kāpēc gan ne? Galu galā Mocarta mūzika, ja to klausās sieviete bērniņa gaidīšanas periodā, būtiski uzlabojot pēcnācēja vēlākās intelektuālās spējas. Vismaz tā savulaik atklāja (?) franču «lors» Alfrēds A. Tomatis, un nu daktera viedoklim ir daudz sekotāju un idejas turpinātāju (Mocarta mūzika fonā arī padarot vieglākas dzemdības un stimulējot pieaugušo prāta spējas…). Nabaga Mocarts tradicionāli tiek pārvērsts par preci arī politiskajā tirgū. «Nācija, kas aizmirst savus dižos dēlus, nav viņu cienīga» - tā 1941. gadā, atzīmējot 150 gadus kopš Volfganga Amadeja nāves, skandināja Jozefs Gēbelss. Savukārt pēckara Vācijā Mocarts bija parocīgs kā pretstats nacistu muzikālajai gaumei (Vāgners & Co.). Īsi sakot, komponista kults ieguvis brīžam pavisam jokainas formas.
Savukārt ASV Rietumkrastā iznākošais City Magazine piedāvā apceri par t. s. self-help literatūru. Arī Rīgas grāmatveikalos novērotais liecina, ka visi šie «kā kļūt pievilcīgam trijās dienās», «kā atvērt savu čakru» ir varen populāri, tomēr amerikāņu vēriens fascinē. 45 000 nosaukuma darbi pastāvīgi tirdzniecībā, 12 miljardu USD bizness, kas turklāt sazarojas izpausmēs, par kurām nezini - smieties vai dusmoties. Proti, cilvēku vēlme sevi pilnveidot nebūt nav apsmejama, pat ja to mēģina īstenot caur šādu «mācību grāmatu» iegādi. Bet… Piemēram, 2007. gadā kāds mazliet par 20 gadiem jaunāks kungs Tims Feriss secināja, ka viņa pieredze ir pietiekama, lai laistu klajā grāmatu The 4-Hour Workweek. Kā nojaušat, tajā var uzzināt, kā labi dzīvot, strādājot tikai četras stundas nedēļā. Grāmatas panākumu iedvesmots, Tims nolēma kalt dzelzi, kamēr karsta, un sekoja The 4-Hour Body. Lietišķi padomi par to, kā iegūt 15 minūšu garus orgasmus un tamlīdzīgus sasniegumus. Tima vecākais kolēģis Robinss ne tikai raksta grāmatas par to, kā var atklāt sevī neierobežotas iespējas, bet rīko arī kursus. 995 USD par divu dienu semināru. Bet ja samaksāsiet 2595 USD, varēsiet sēdēt pirmajās trijās rindās.
Citiem vārdiem sakot, komercializēt, vulgarizēt var jebko - Ēģiptes piramīdas, cilvēku tiekšanos pēc laimes, skaņdarbus, gleznojumus, reliģisko simboliku utt. Par laimi, pasaule ir tik daudzveidīga, ka mums, pat ja saskaramies ar šo vulgarizāciju, vienmēr ir pieejamas alternatīvas.