Plašās telpas viens logs iziet uz zaļojošu verandu - mājīgi. Pēc brīža atveras ārdurvis. «Laikam vēl viens bērniņš nāk, un tā ir Laura ar brāli Ralfu! Ko teiksiet mums?» vaicā Anita, un pretī atskan paklausīgs «Labdien!» Viņa aicina: «Noģērbieties un nāciet bariņā!» Laura uzsauc, ka pirms tam uzskries augšā pārvilkt skolā ar krāsām notraipīto krekliņu, savukārt viņas brālis priecīgi pavēstī Anitai, ka nopircis lūgto cukura paku.
Drīz viens pēc otra no skolas pārnāk trīs pārējie bērni, sasveicinās, un Anita visus pulcina ap galdu - pačalot ar ciemiņiem. Katrs no viņiem ir uzņemts šajā ģimenē, un to viņi veido visi kopā. Šiem bērniem, kuriem nebija lemts uzaugt ar bioloģiskajiem vecākiem, SOS bērnu ciemata sociālā audzinātāja Anita jeb vienkāršāk - «mamma» - ir pavards. Tādu sirsnību, kāda valda viņas attiecībās ar bērniem, nav iespējams nedz iestudēt, nedz notēlot.
Topošie meistari
Kad tiekamies, aizvadīta pirmā mācību nedēļa, un īpaša tā bijusi abiem brāļiem - Renāram un Ivo -, kuri ģimenei pievienojās šovasar. Jāiejūtas jaunā klases kolektīvā, kas tik viegli nemaz neesot, īpaši - vecākajam, kurš mācīšanos turpina lielā pilsētas skolā. Četriem pārējiem bērniem grūtību tik vien, kā pēc vaļīgās vasaras pierast pie skolas celšanās režīma. Viņiem acis mirdz, stāstot par gaidāmajiem pulciņiem, un Anita piebilst, ka katram savs talants noteikti jāizkopj vismaz vienā ārpusskolas nodarbībā - pēc izvēles -, taču bērni ir vēl aktīvāki.
«Es darbojos velopulciņā - protu salikt kopā riteni, nomainīt detaļas - un šogad sākšu apmeklēt arī amatniecības pulciņu,» atklāj Alvis. Puisis mācās speciālajā skolā, mācībās neklājoties viegli, taču, kā stāsta viņa «brāļi», Alvim esot zelta rokas un lieliski attīstīta telpiskā domāšana - savu izdomu viņš pārvērš priekšmetos. Mākslinieciska ir arī vecākā meitene Dace - viņa izgatavo māla priekšmetus, šogad sāks gleznot. Savukārt mazā Laura jau trīs gadus dejo šova dejas - Anita viņu atbalsta uzstāšanās reizēs, brauc līdzi uz konkursiem un sacensībām: «Šogad iestudējām monstriņu deju - bija jāšuj tērpi, jāgrimējas, jātaisa mati, tas aizņem daudz laika, bet viss process ļoti patīk!» Lauras brālis turpinās apgūt angļu un franču valodu pie privātskolotājas. Ģimenes jaunpienācējs Ivo trenējas florbolā, un īpašu prieku Anitai sagādājot tas, ka puisis daudz lasa grāmatas. Florbola treniņus trīs reizes nedēļā apmeklē arī vecākais brālis Renārs, un slodze esot pamatīga - katrs ilgst divas stundas -, pēc tam vēl jāmēro trīs kilometru garais ceļš mājup. «Pēdējā laikā florbols man vairs ne īpaši. Apsveru domu sākt trenēties boksā. Pirms tam trīs gadus nodarbojos ar džudo, vairākkārt ieguvu Latvijas čempiona titulu, taču dažādu apstākļu dēļ treniņus turpināt nevarēju,» tā pats Renārs.
Blēņas izkrata pa ceļam
Abi brāļi atzīst, ka pēc ģimenē notikušās traģēdijas pirms pārvākšanās uz SOS bērnu ciematu Bauskas novada Īslīcē internetā par šo vietu ievākuši informāciju. «Viss izrādījās pavisam citādi, nekā bijām iztēlojušies. Domāju, ka te atņems telefonu, portatīvo datoru, bet nekā tamlīdzīga! Atšķirībā no citiem jaunpienācējiem no pārējām mājām, kuri sākumā ir bikli, mēs ar brāli jau pirmajā dienā skrējām ārā dzenāt bumbu, sadraudzējāmies ar pusi ciemata,» klāsta Renārs, piebilstot, ka jauniegūtos draugus uzaicinājis uz savu dzimšanas dienu. «Svētkus svinam vienmēr. Es gādāju par mielastu, kliņģeri, dāvanām, savukārt izklaides bērniem jāizdomā pašiem. Īpaši tuvi mums ir Ziemassvētki, kad sabrauc arī tie ģimenes bērni, kuri no ciemata izauguši. Bet Vecgada vakarā kopā ejam uz Bauskas vecpilsētu skatīties salūtu, un pa ceļam bērni izstāsta visas tās blēņas, par kurām vēl nezinu, un grēki tiek atlaisti - tā mums tāda tradīcija,» smej Anita.
Viņa SOS bērnu ciematā strādā jau 15 gadu - darbs ar bērniem bijis sapnis, un no auklītes kļuvusi par «mammu»: «Septiņus gadus šajā mājā nostrādāju kā «tante» - galvenais pienākums bija aizvietot sociālo audzinātāju viņas brīvdienās. Taču diemžēl «mamma» saslima un nomira. Tad ilgi domāju, vai pieteikties vakancei, bija jāiziet mācības, jāiztur pārbaudes laiks - 21 mēnesis -, kurā gan sevi jāpierāda, gan pati vari sajust, vai varēsi to izdarīt. Tikai pēc tam slēdza līgumu.» Lūgta nosaukt obligātās personības kvalitātes, lai varētu strādāt šo darbu, Anita atbild: «Pirmām kārtām jāmīl bērni. Ļoti daudz kam jāiziet cauri - jānorij apvainojumi, pretīrunāšanas. Ja ar to var sadzīvot un neuztvert personīgi, tad strādāt var. Ir bijušas «tantes», kuras, sākot strādāt, visu uztver personīgi, līdz beigās darbu uzsaka. Reizēs, kad pāršauts pār strīpu, atklāti pasaku, ka esmu ļoti dusmīga, un vēlāk ar bērnu noteikti pārrunāju situāciju, izstāstu, kā un kāpēc jutos. Apvainošanās un nedēļu ilga nerunāšana nekam neder.»
Anita jau skaitās «vecmāmiņa» - vienai meitenei, kura izaugusi ciematā, piedzimusi meitiņa. «Viņas brauc ciemos - pārējie bērni redz, cik ātri mazā aug. Kad meitene vēl dzīvoja šeit, spīta vai dusmu brīžos mēdza atcirst, ka viņai mamma tikai viena - tā, kura bioloģiskā. Bet, kad aizgāja dzīvot uz jauniešu māju, atsūtīja īsziņu, lūdzot, vai nevar saukt mani par mammu,» Anitas balss aizlūst.