Sanhosē šahtā īstenojās viena no tām robežsituācijām, kur nekādi citi racionāli apsvērumi nekrīt svarā, kā vien mērķis glābt cilvēku. Čīles gadījums ar kuplo bēdubrāļu pulku, dienu skaitīšanu un visu ko citu ir sev apkārt saradījis dažādus skaitļus, tomēr ne jau skaitļiem šeit ir nozīme, bet gan tam, kas visam pāri, - cilvēki glābj cilvēkus, lai cik monstrozi vai - šai gadījumā - htoniski un titāniski būtu šķēršļi. Vērojot Čīles amatpersonu, glābēju un iesprostoto kalnraču tuvinieku cīnīšanos un ilgo ņemšanos, prātā nāca filma Glābjot ierindnieku Raienu, kas vēl uzskatāmāk vēstīja par šo pašu principu. Pat karā ir reizes, kad vienas dzīvības glābšanas dēļ tiek riskēts ar vairākām citām. It kā neprātīgi, jo viens nav vienāds ar četri, nemaz nerunājot par iztērēto naudu un citiem resursiem. Tomēr situācijā, kad māte karā zaudējusi trīs dēlus un tad izrādās, ka ceturtais varētu būt dzīvs, lai gan ienaidnieka aizmugurē un apdraudēts, skaitļi atkāpjas fonā, priekšā iznākot cilvēkam un cilvēcībai. Kaut Sanhosē avārijas vietā nav gluži šāda kinematogrāfiska sakāpinājuma, princips ir tas pats. Un ļoti noderīgi ir to šad tad atcerēties.
Cita un jau kritiskāka doma šai sakarā ir par resursiem, pēc kā jādzenas burtiski stāvus zemē iekšā vairāk nekā puskilometru dziļumā. Arī nesenā Meksikas līča naftas noplūdes katastrofa tik dramatiska bija tieši tāpēc, ka tas viss notika pamatīgā dzelmē. Fosilo resursu iegūšana kļūst aizvien bīstamāka, bet alternatīvas enerģijas avotu apgūšana un tehnoloģiju izstrāde - jo neatliekamāka. Arī šai ziņā un visnotaļ cilvēcības vārdā jārod glābiņš.