Vērtējot līdzšinējo inspekcijas darbību, gan pati L. Rieksta-Riekstiņa, gan tiesībsargs Juris Jansons Dienai uzteic uzticības tālruņa un krīzes komandas veikumu. Līnijas atklāšanas sākumā tā bija «karsta» - ap 400-500 zvanu dienā, jo daudzi vēlējušies pārbaudīt jaunievedumu vai vienkārši pajokoties. Pašlaik zvanu skaits ir daudzreiz mazāks, taču pieaug speciālistu sniegto konsultāciju apjoms. Arī pieaugušie izmanto šo iespēju, ne tikai lai konsultētos par vēlamo rīcību, bet arī lai ziņotu par bērnu tiesību pārkāpumiem, stāsta L. Rieksta-Riekstiņa. «Iegūt bērnu uzticēšanos nav viegli, un tas dod lielāko gandarījumu, ka esam vajadzīgi,» viņa piebilst.
Līdzšinējā VBTAI vadītāja nepiekrīt, ka mūsdienās vardarbības līmenis pieaug. Tāds iespaids radies, jo agrāk valdīja uzskats, ka tas, kas notiek kaimiņos, bērna purināšana vai kratīšana, «uz mani neattiecas», bet tagad par šādiem gadījumiem biežāk ziņo. Jo sabiedrība ir izglītotāka, jo vardarbība vairāk tiek atpazīta. Līdzīgu viedokli pauž arī centra Dardedze pārstāve Laila Balode, norādot, ka statistiskais pieaugums, piemēram, seksuālo noziegumu skaitā pret bērniem, gluži vienkārši nozīmē vairāk atklātu gadījumu. Tomēr, lai gan situācija uzlabojas, joprojām pat daudzi jomas profesionāļi neatpazīst vardarbības veidus. Tādēļ vairāk darba būtu jāvelta pedagogu, bāriņtiesu un sociālo darbinieku izglītošanai un savstarpējās sadarbības veicināšanai. «Latvijai ir jāizvēlas, kuru ceļu iet, - vai nu mēs glābjam bērnus, kas nozīmē izņemšanu no ģimenes un ievietošanu krīzes centros, vai arī atbalstām ģimeni,» uzsver L. Balode. Viņa inspekcijas jaunā priekšnieka amatā vēlētos redzēt asāku un dinamiskāku cilvēku nekā līdz šim, tādu, kurš spētu pacelties virs ikdienas un paskatīties uz notiekošo «no augšas ar sistēmisku pieeju». «Gribētos, lai lietas tiek nosauktas skarbākos vārdos,» piebilst Dardedzes pārstāve.
Arī tiesībsargs J. Jansons vēlētos redzēt asāku reakciju uz bērnu tiesību pārkāpumiem. Viņš Dienai norāda, ka inspekcijai ir tiesības sastādīt administratīvo pārkāpumu protokolus un piemērot sodus. Tāpat inspekcijai vajadzētu efektīvāk uzraudzīt bāriņtiesu darbu, formāli pārbaudot nevis to atbilstību likuma burtam, bet gan bērna interesēm. Piemēram, meitene no bērnu aprūpes iestādes pirms Ziemassvētkiem vērsusies bāriņtiesā ar lūgumu atļaut svētku brīvdienas pavadīt pie mātes. Bāriņtiesa termiņu lēmuma pieņemšanai pagarināja līdz četriem mēnešiem, un, lai gan likums to atļauj, pēc būtības šis jautājums vairs nebija skatāms, jo Ziemassvētki tad jau sen kā pagājuši. Lai gan situācija absurda, VBTAI bāriņtiesas rīcību atzinusi par tiesisku. Ombudam ar VBTAI līdz šim atšķīrušies viedokļi arī citos jautājumos, piemēram, par bērnu ievietošanu psihiatriskajās slimnīcās, un J. Jansons atzīst - tā kā inspekcijai ir samērā plašas pilnvaras iejaukties un reaģēt, viņš no jaunā vadītāja vēlētos sagaidīt mazāk formālu pārbaužu un lielāku iedziļināšanos katrā bērna stāstā pēc būtības.
Jauno VBTAI vadītāju Labklājības ministrija meklēšot atklātā konkursā. Slavējot inspekcijas līdzšinējo veikumu sabiedrības izglītošanā un bērnu aizsardzībā, ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departaments izvirzījis trīs prioritātes: turpināt speciālistu izglītošanu, sekmēt bērnu tiesību aizsardzības organizāciju paškontroli, veicināt labvēlīgu ģimenisko vidi, izskaužot miesas sodus un citas bērnu attīstībai kaitējošas audzināšanas metodes.