Joprojām prokuratūra nodarbojas ar pietiekami daudz smagu lietu, kuras nevar ne izmeklēt, ne atrisināt vienā dienā, vienā gadā. Tie ir ilgstoši procesi, un es uzskatu, ka es kā vadītājs esmu šos procesus virzījis un atbalstījis. Man ir svarīgi, lai nekas neapstātos, lai prokurori, kas nodarbojas ar smagām, bīstamām lietām, normāli darītu savu darbu, lai neviens viņiem netraucētu. Es nesaku, ka esmu vienīgais neaizstājamais cilvēks ģenerālprokurora amatā, tas ir pilnīgi loģiski. Bet kaut kādā mērā ar šādu jāvārda teikšanu es gribu sastādīt konkurenci jebkuram kandidātam, lai būtu kaut kāda diskusija, kaut kādi atskaites punkti.
Vai prokuratūrai nelabvēlīgs spriedums kādā no lietām, ko šobrīd izskata tiesa, varētu likt jums pārdomāt par kandidēšanu?
Noteikti ne. Kandidēšana uz šādu amatu nekad nevar būt saistīta ar vienu konkrētu krimināllietu vai kriminālprocesu. Ja tas ir kritērijs, tā ir ļoti neloģiska vai ļoti tendencioza situācija.
Vai politiķiem būtu jāuztraucas, ka, nenosaukts par ģenerālprokuroru, jūs varētu iet politikā?
Jau vairākas reizes esmu uz to atbildējis, ka politikā es ietu tikai tad, ja man tiešām nebūtu darba un nebūtu ko ēst. Man nav nekādu uzkrājumu desmit divdesmit gadiem, turpmākai dzīvei. Pašos pamatos es gribu strādāt tajā profesijā, kuru es esmu izvēlējies.