Gluži kā darba meklējumos Īrijā, tāpat arī pāri okeānam Ziemeļamerikas virzienā ceļu nomērījuši Latvijas jaunie hokejisti. Viņiem tā ir iespēja pašiem izbaudīt dzīvi svešatnē, bet galvenais - pārliecināties, vai der šejienes hokeja līmenim. Par Girgensonu jau pusotra gada garumā no Amerikas pienāk cildinošas atsauksmes. Spēlējot kopā pat ar četrus gadus vecākiem jauniešiem (!), viņš nebūt nav otrā plāna spēlētājs. «Jā, ar viņu rēķinos kā ar vienu no komandas līderiem,» statistikas ailēs redzamo ainu (Girgensons ar 40 (19+21) punktiem ir trešais rezultatīvākais komandā) ar vārdiem pēc spēles Čikāgā apstiprināja Fighting Saints galvenais treneris Džims Montgomerijs. Omulīgais Montgomerijs iesākumā flirtēja, itin raiti pasakot: «Mogu govoriķ i po russki (tulk. - varu runāt arī krieviski).» Sešas sezonas viņš spēlējis NHL, bet pirms septiņiem gadiem pielaikojis arī Ufas Salavat Julajev formas tērpu.
Pirms spēles Čikāgā skanēja Amerikas himna, uz ledus gozējās vietējās komandas talismans, bet starplaikos meitenes īsos bruncīšos, kā Čikāgu piecīšu apdziedātas, ar lāpstām rokās no vārtu priekšas aizšķūrēja puišu saslidoto sniegu. Zemgus iesāka trešajā maiņā, taču ātri vien varēja pamanīt, ka šis virknējums visilgāk kontrolē ripu pretinieku zonā. Mača gaitā tas bija tikai loģisks iznākums, ka visas trīs ripas iemeta Girgensona trijnieks. Saņēmis ideālu piespēli no partnera, Zemgus raidīja ripu tukšā vārtu stūrī, tiesa gan, no visai asa leņķa. Salīdzinot ar Krievijas Jaunatnes hokeja (MHL) līgu, kurā spēlē arī Latvijas klubs HK Rīga, Amerikas spēcīgākajā junioru līgā USHL kombināciju ir mazāk, toties laukumā ar ripu pie nūjas aizdomāties nav ieteicams ne mirkli - tūlīt sekos spēka paņēmiens.
Girgensons ir četrus gadus jaunāks par komandas rezultatīvāko spēlētāju Vinniju Saponari, taču augumā raženāks un nebaidās iesaistīties spēka spēlē. «Drosme,» bez domāšanas atbildēja Zemgus, kad vaicāju viņam, kas bija nepieciešams, lai jau pirms gada iekļautos līgā, kurā spēlē divdesmitgadīgi hokejisti.
Vēl nākamo sezonu Girgensons grib spēlēt Fighting Saints, pēc tam plānotas studijas Vermontas universitātē. «Esmu jau panācis vienošanos. Šāda iespēja ir jāizmanto, kad ar hokeju varu iegūt labu izglītību. No traumām neviens nav pasargāts, jābūt rezerves variantam, ja hokeja karjera apraujas,» neraksturīgi saprātīgs atzinums septiņpadsmitgadīgam jaunietim. Dubjūkas skolā viņš jau apzinājies, ka ceļš līdz profesionālam hokejam ir sviedru pieliets. «No rīta ir skola, bet no divpadsmitiem līdz pieciem pavadu treniņu hallē.» Piecas stundas? - neizpratnē pārvaicāju, un atbilde ir apstiprinoša. Saprotams, ka ne jau visu laiku ir ledus nodarbība. «Esmu apmierināts ar nokļūšanu Fighting Saints komandā. Konferencē esam pirmajā vietā, un atšķirībā no Čikāgas, kur tribīnēs bija labi ja 300 skatītāju, uz mūsu spēlēm sanāk pat trīs tūkstoši.»
Decembrī Girgensons U-20 izlases sastāvā palīdzēja Latvijas junioriem atgriezties pasaules čempionāta elitē. Viņš varētu būt U-18 izlases līderis aprīlī paredzētajā pasaules 1. divīzijas čempionātā Arēnā Rīga, taču komandas vadītāji braucienam uz Rīgu ieslēguši sarkano gaismu. «Nelaiž mani, jo mums pašiem sāksies atbildīgas spēles,» skaidroja Girgensons.
Par Latvijas hokeja nākotnes cerību atzinīgus vārdus sacīja arī AHL līgā spēlējošais Artūrs Kulda, ar kuru kopā vērojām spēli. Ar aizsarga aci viņš bija saskatījis pozitīvu iezīmi Zemgus sniegumā.
«Viņš pareizi izvēlas pozīcijas un ir labs palīgs aizsargiem. Redzēju viņu arī pēc spēles bez aizsargformas. Izskatās, ka viņš pie savas fiziskās sagatavotības rūpīgi piestrādā, bet bez tās Ziemeļ-amerikā izsisties pa karjeras kāpnēm uz augšu ir gandrīz neiespējami.»
No Vermontas universitātes līdz NHL ir aizspēlējuši vairāki pazīstami spēlētāji, no kurienes zināmākais ir Kanādas izlases uzbrucējs Martins Sentluī. «Protams, arī man ir sapnis nokļūt NHL,» sarunas nobeigumā atklāja Girgensons.