Kurš ir uzbūris pārsteigumu? Rūķis nemanīts piezadzies? Ziemsvētku vecītis ar garo bārdu aplaimojis rātnos un centīgos? Vai Santaklauss spožās kamanās? Pērn savas veltes nolika klusi un žigli posās uz citām mājām, bet varbūt šoreiz ieradīsies visā krāšņumā un prasīs pantiņu? Svarīgāks par dāvanu maisa saturu ir pats gaidīšanas piedzīvojums, un vecāku ziņā ir organizatoriskais jautājums - kā tam piešķirt brīnuma garšu? Mini Diena noskaidro, kur meklējams Ziemassvētku vecīša noslēpums, un dalās ar dāvināšanas prieka idejām.
Kurš atnesa dāvanu maisu?
Pirmās ziņas par mūsdienu Santaklausa līdzinieku rodamas jau XIII gadsimtā Holandē, bet tā senākie prototipi dažādās pasaules kultūrās, galvenokārt Eiropā, meklējami vēl senāk. IV gadsimtā Bizantijā, tagadējā Turcijas teritorijā, esot dzīvojis bīskaps Nikolass, izslavēts ar savu devīgumu un žēlsirdību pret nabadzīgajiem. Labās sirds dēļ viņš iedēvēts par svēto Nikolasu. Mūsdienu Ziemassvētku vecīša leģenda uzplauka daudzu lielo sapņu zemē Amerikā, kad žurnālā Harper's Bazaar 1881. gadā karikatūrists Tomass Nests uzzīmēja ilustrāciju kādai literatūras profesora un dzejnieka Klementa Klārka Mūra poēmai. Saskaņā ar to Santaklauss ir ieguvis savu vēlāk multiplikācijā un reklāmās tiražēto izskatu un leģendāro dzīvesvietu Ziemeļpolā, kur viņš mītot kopā ar rūķu palīgu pulku un slavenajiem ziemeļbriežiem. Laika gaitā gan Ziemsvētku vecītis ir kļuvis pieejamāks saviem cienītājiem, salto Ziemeļpola dzīvesvietu nomainot pret tūristiem vieglāk sasniedzamo Lapzemi Somijā. Lai kāda arī būtu svarīgā vīriņa adrese, bērni zina, ka dāvanas Ziemassvētkos pie viņiem nokļūst kādā maģiskā veidā, un vecāki cenšas šo ticību atvasēm saglabāt pēc iespējas ilgāk.
Latvijā slavenākais
Latvijā slavenākā Ziemassvētku vecīša godu iemantojis aktieris Kaspars Pūce, un ne velti - dāvanu pavēlnieka kostīmā viņš tērpjas jau kopš 1964. gada, kad skolas lugā spēlēja Salatēvu.
«Esmu bijis Ziemassvētku vecītis par prieku gan vienam cilvēkam, gan 500 ļaužu lielam pulkam. Vispretimnākošākie ir bērni sešu septiņu gadu vecumā. Man iedvesmojoši ir arī pieaugušie, kas grib iesaistīties un piedalīties svētkos. Taču vislielāko gandarījumu jūtu, ja spēju aizraut un pārliecināt kādu nihilistisku pusaudzi,» atklāj aktieris, bet atzīst, ka pantiņu skaitīšana pamazām popularitāti zaudē. Neizdzēšami gan lielo, gan mazo prātos esot saglabājies dzejolītis par pīrādziņu nabadziņu, kam abi gali apdeguši, bet septiņus astoņus gadus veci bērni labprāt runājot pašsacerētus dzejoļus.
Kas paslēpts dāvanu maisā, Kaspars nemaz nezina - rūķi visu ir sasaiņojuši, un bērni ir nobrīdināti, ka vaļā var vērt tikai tad, kad vecītis aizgājis. Kāda bijusi uzvedība, kādi panākumi skolā, tāda arī dāvaniņa. «Bērni joprojām tic vecītim, neskatoties uz mūsdienās pieejamās informācijas pārbagātību. Acis mirdz pat trešās klases skolniekam!» lepojas aktieris. «Bērnībā pulcējāmies pie vecmāmiņas vairākas paaudzes: bērni, mazbērni, mazmazbērni. Mielojāmies pie galdiem, padziedājām, izrunājām svarīgos notikumus. Tagad joņoju no mājas uz māju, paša ģimenē mani gaida mana «sniega māte», kad pievienošos viņai pie eglītes. Jau oktobrī uz svētku laiku esmu gandrīz pilnībā rezervēts un vismaz puse svētku grafika ir pilna. Tagad brīvi palikuši tikai daži laiki Ziemsvētku naktī vai nākamajā rītā.»
Lai brīnumrūķis nepieviļ
Sindijas Meluškānes un vīra Gundara ģimenē aug četri bērni no piecu līdz divpadsmit gadu vecumam.
Meluškānu ģimenei svarīgi radīt svētku gaisotni, īpaši piedomājot pie gatavošanās perioda. Ap šo laiku Sindijas ģimenē notiek lielā vēstuļu rakstīšana Ziemsvētku vecītim. Bērni ne tikai prasa dāvanas, bet pārdomā, kāds bijis gads, kādi plusi un mīnusi, panākumi un blēņas notikuši. Ziemsvētku vecītis vakarā savu dāvanu maisu atstāj kamīnā un līdz ar dāvanām ir sagatavojis arī atbildes uz vēstulēm. «Vecākajam dēlam ir jau 12 gadu, bet vēl pērn viņš ticēja īstam vecītim. Manas neuzmanības dēļ viņš pamanīja skapī kādu no sasaiņotajām dāvanām, ko nebiju pietiekami rūpīgi noslēpusi. Dēls bija vīlies: kā, un visus šos gadus jūs mums melojāt? Lai bērni zinātu, ka vecītis paviesojies mājā, kamīnā iededzām svecīti. Puika bija neizpratnē, kā mēs to paveicām. Jaunākajiem bērniem viņš nav izstāstījis, kaut arī bija ļoti dusmīgs uz mums. Tikai reizēm izmet ironiskas piezīmes, taču saprot, ka ir svarīgi pēc iespējas ilgāk ļaut mazajiem izjust brīnuma klātbūtni,» stāsta Sindija.
Jau pirms svētkiem «brīnumrūķīši» ir bērniem atstājuši zeķīti, kurā tie paslepšus saliek sīkas dāvaniņas un našķus par sasniegumiem vai īpaši labu uzvedību, vai tāpat vien, lai iepriecinātu.