Kontekstā ar Latvijas dalības Eiropas Savienībā (ES) pirmo desmitgadi prognozējams plašs komentāru klāsts. Ņemot vērā pievienošanās fakta nozīmīgumu, tas arī saprotami. Tomēr būtu lietderīgi atcerēties - lai cik neliela valsts esam, dažādām profesionālajām un vecuma grupām ES nozīmē katrai kaut ko savu, mazliet vai būtiski atšķirīgu, tādēļ bezjēdzīgi strīdēties, kuram «lielāka» taisnība. Plusu un mīnusu kombinācijas atšķirsies, ja izteiksies lauksaimnieks, students vai metālapstrādes uzņēmuma īpašnieks. Kaut kāda vienprātība nav par katru cenu jāpanāk arī tāpēc, ka tādas nav citās, to skaitā t. s. vecajās, ES dalībvalstīs. Attiecīgi tālākais ir tikai subjektīvas atziņas.
No vienas puses, šie desmit gadi ir parādījuši, ka esam ļoti līdzīgi - arī negatīvā nozīmē. Politiķi «vecajā» Eiropā nav tālredzīgāki, nesavtīgāki par mūsējiem; vēlātāji «tur» mīl populismu ne mazāk utt. No otras puses, atšķirīga kolektīvā atmiņa ir klātesoša arī šodien. Piemēram, rets itālis sapratīs latvieša attieksmi pret komunistiem kā noziedzīgu organizāciju - Rietumeiropā vietējās kompartijas vismaz formāli bija demokrātiskās sistēmas sastāvdaļas. Respektīvi, lai cik kritiski mēs būtu pret pašmāju politiku, nejūtu būtiskas kvalitatīvas atšķirības - vienkārši Rietumeiropā uzkrātie «tauki» ļauj elites glupības pārdzīvot ar mazākām sekām. Un tajā pašā laikā Centrāleiropa, Austrumeiropa ir un būs atšķirīga no Rietumeiropas, un tā nav kaut kādas «netikšanas ārā no pagātnes» pazīme, ko pienāktos pārvarēt - mums ir sava vēsture, Rietumeiropai sava. Īsi sakot, nevaru un negribu sevi ierindot nedz starp eiroskeptiķiem, nedz eirofiliem, jo situācija ir līdzīga kā ar Latviju - tas, ka kaitina kādas parādības šajos kvadrātkilometros, nenozīmē, ka negribu te dzīvot.
Zināma vilšanās ir tajā, ko sauc par «Eiropas vērtībām». Piemēram, ja starp tādām tradicionāli min iecietību, tad liekas, ka mūsdienu eiropieša iecietība patiesībā ir vienaldzība. Iecietība paredz vēlmi iepazīt atšķirīgo, attieksme «manis dēļ kaut uz galvas lai staigā» ir kaut kas cits. Toties t. s. politkorektums ir sasniedzis cenzūras un pašcenzūras līmeni. Indivīdam labāk nesaukt mēslu par mēslu, jo tas esot vienpusīgi un nedemokrātiski. Jūs pat varat neapšaubīt mēsla nepieciešamību lietu dabiskajā kārtībā - jūsu privātais vērtējums var kādu aizvainot, un tas esot nepieļaujami. Citiem vārdiem, izslavētā iecietība pret atšķirīgiem viedokļiem patiesībā ir iespējama tāpēc, ka kontroversiālie viedokļi tiek klusi nosmacēti. Pieļaujama ir diskusija līmenī, kas ir labāka temperatūra - +18 vai +21 grāds.
Šādas viegli žultainas piezīmes var turpināt, tikai viena nelaime - kurš teica, ka šādas «Eiropas vērtības», par kuru it kā izmaiņām autors te gaužas, nav tikai viņa paša iedomātas? Runa tātad ir par versijām par Eiropu, savukārt to atšķirīgums liek domāt, ka sirmot sākusī, lieku svaru uzaudzējusī Eiropa joprojām ir interesants temats.